Augšāmcēlušais Kristus ir cerība, kas nekad mūs nepieviļ!

Kāda nozīme mūsu dzīvē ir tam, ka Kristus ir augšāmcēlies? Kāds šim notikumam ir sakars ar mūsu dzīvi? Kāpēc bez augšāmcelšanās mūsu ticība būtu veltīga? – tie ir jautājumi, ko uzdeva un uz kuriem sniedza atbildi Francisks vispārējās audiences laikā. 10. aprīļa priekšpusdienā Svētā Pētera laukums atkal bija ļaužu pilns. Svētais tēvs mudināja klātesošos būt par cerības redzamo zīmi un atklāt pasaulei, ka ticība ir patiesa prieka un īstas brīvības avots. Katehēzes mācībā viņš skaidroja, ko nozīmē būt kristietim. Vai tas nozīmē tikai ievērot baušļus? Tas ir kaut kas daudz vairāk.

Audiences noslēgumā pāvests izteica līdzjūtību zemestrīcē cietušajiem Irānas iedzīvotājiem. „Saņēmu ziņu par stipro zemestrīci, kas skāra Irānas dienviddaļu un kurā gāja bojā cilvēki. Daudzi tika ievainoti un tika radīti smagi zaudējumi. Es lūdzos par cietušajiem un apliecinu savu garīgo tuvumu iedzīvotājiem, kurus skāra šī nelaime”, sacīja Svētais tēvs, aicinot arī visus klātesošos lūgties par brāļiem un māsām Irānā.

Runājot par augšāmcelšanās nozīmi mūsu dzīvē, Francisks norādīja, ka uz Kristus nāvi un augšāmcelšanos balstās mūsu ticība. Tas līdzinās mājai, kas celta uz pamatiem. Ja sabrūk pamati, tad sabrūk arī māja. Pie krusta Jēzus atdeva pats sevi. Viņš uzņēmās uz sevis mūsu grēkus, augšāmceļoties uzvarēja ļaunumu un atvēra mums ceļu atdzimšanai jaunai dzīvei. Par to sintētiskā veidā runā apustulis Pēteris: „Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas savā lielajā žēlastībā mūs atdzemdinājis dzīvai cerībai caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs” (1 P 1, 3-4).

Skaidrojot šo Svēto Rakstu fragmentu, pāvests norādīja, ka tajā tiek runāts par kaut ko pavisam jaunu un līdz šim nebijušu, proti, mēs tiekam atbrīvoti no grēka verdzības un kļūstam par Dieva bērniem. Mēs piedzimstam jaunai dzīvei. Taču kad tas ar mums notiek? – jautāja Francisks. Tas notiek Kristības sakramentā. Senatnē tas tika piešķirts, katehumenam iegremdējoties ūdenī. Bīskaps vai priesteris trīs reizes lēja uz galvas ūdeni un sacīja: Es tevi kristīju Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Izkāpis no ūdens vannas, jaunkristītais ieģērbās jaunās – baltās drēbēs. Caur „iegremdēšanos” Kristus nāvē un augšāmcelšanā, viņš piedzima jaunai dzīvei. Viņš kļuva Dieva bērns. Pāvests piebilda, ka šo Dieva bērna dzīvi mēs saņemam caur Svēto Garu. Tā ir vislielākā dāvana. Dievs izturas pret mums kā pret bērniem. Viņš mūs saprot, piedod mums, apskauj mūs un mīl mūs arī tad, kad kļūdāmies. Jau Vecajā Derībā pravietis Isaja apgalvoja, ka pat ja māte aizmirstu savu dēlu, Dievs mūs nekad neaizmirst.

Katehēzes turpinājumā Francisks atgādināja, ka šo bērna saikni ar Dievu nevajadzētu kā kādu dārgumu glabāt apslēptu. To vajag attīstīt un dzīvināt katru dienu, klausoties Dieva Vārdu, lūdzoties, saņemot sakramentus, īpaši Gandarīšanas un Euharistijas sakramentu, kā arī veicot žēlsirdības darbus. Mēs varam dzīvot kā Dieva bērni – viņš uzsvēra. Tas atbilst mūsu personas cieņai. Tas nozīmē, ka esam aicināti ik dienas ļaut, lai Kristus mūs pārveido un dara sev līdzīgus. Tas nozīmē sekot Viņam pat tad, ja redzam savus trūkumus un vājumus. Pāvests norādīja, ka mūs vienmēr apdraud kārdinājums nolikt Dievu pie malas un sevi nostādīt visa centrā. Grēks mūs ievaino. Tāpēc svarīgi, lai mēs uzdrošinātos ticēt un nepadotos izplatītajiem uzskatiem par to, ka Dievam nav nozīmes vai ka Viņš man nav svarīgs. Tieši pretēji – mūsu dzīve atjaunosies tikai tad, ja dzīvosim kā Dieva bērni, nekritīsim mazdūšībā, piedzīvojot kritienus, un jutīsimies Viņa mīlēti. Tikai tad mūsu dzīvi piepildīs miers un prieks, jo Dievs ir mūsu spēks un mūsu cerība!

Svētais tēvs aicināja visus kristiešus būt par šīs cerības redzamo zīmi pasaulē. Augšāmcēlies Kristus ir mūsu cerība. Viņš nekad mūs nepieviļ! Mēs savā dzīvē bieži piedzīvojam dažādas vilšanās. Nereti izplēn mūsu cerības un gaidītās ilgas nepiepildās. Taču kristīgā cerība ir stipra un droša, jo tā ir atvērta mūžībai un ir balstīta uz Dievu, kurš vienmēr paliek uzticīgs. Pāvests atgādināja, ka būt kristiešiem nenozīmē tikai ievērot baušļus. Būt kristiešiem nozīmē pieņemt Kristus domāšanas veidu, rīkoties kā rīkojās Viņš un mīlēt tāpat kā mīl Viņš. Tas nozīmē ļaut Viņam valdīt pār mūsu dzīvi un to pārveidot, atbrīvot no ļaunuma un grēka tumsas.

Dārgie brāļi un māsas, tiem, kuri no mums prasa dot norēķinu par to cerību, ko sevī nesam (sal. 1 P 3, 15), rādīsim augšāmcēlušos Kristu – mudināja Svētais tēvs. Rādīsim Viņu, sludinot Dieva vārdu, un jo īpaši rādīsim to ar savu jauno dzīvi. Izstarosim Dieva bērnu prieku! Atklāsim brīvību, kuras avots ir dzīve Kristū, un kas ir patiesā brīvība, tas ir, brīvība no ļaunuma, grēka un nāves! Raudzīsimies uz Debesu tēviju un tādā veidā saņemsim jaunu gaismu un spēku arī savu ikdienas pienākumu veikšanai un savu ikdienas grūtību pārvarēšanai. Tas ir ļoti svarīgs kalpojums, ko mums jāsniedz šai pasaulei, kura bieži vien vairs nespēj pacelt savu skatu uz augšu, uz Dievu.

Atšķirībā no citām reizēm, šodienas vispārējās audiences laikā Francisks runāja ne tikai itāļu, bet arī spāņu valodā, kas izraisīja lielas ovācijas spāniski runājošo svētceļnieku vidū. Viņš īpaši sveica klātesošos Buenosairesas futbola kluba San Lorenzo de Almagro locekļus. Šo klubu 1908. gadā nodibināja priesteris Lorenso Masa. Viņa mērķis bija pasargāt jauniešus no klaiņošanas pa ielām un ar sporta palīdzību viņus izglītot. Pāvests ir ilggadējs šī kluba līdzjutējs. Viņš smaidot norādīja, ka ir ļoti svarīgi, ka Argentīnas sportisti šodien ir ieradušies Romā, un vēlreiz mudināja visus kristiešus izstarot Dieva bērnu prieku un brīvību. Tieši brīvība Kristū ir īstā brīvība – piebilda Svētais tēvs.

J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta