Lieldienu Vigīlijas Svētās Mises sprediķī Francisks aicināja pieņemt augšāmcēlušos
Kristu kā savu draugu, kas dāvā mums mieru un mīlestību. Dievs nebeidz mūs pārsteigt.
Skaidrojot Evaņģēlija fragmentu, pāvests norādīja uz sievietēm, kuras steidzas pie
Jēzus kapa, un viņu izbīli, redzot atvelto akmens plāksni. No pārsteiguma un bailēm
viņas jautā: «Kas notiek?», «Kāda tam visam ir jēga?» «Vai arī mums neliekas, ka notiek
kaut kas līdz šim nebijis. Jaunums bieži rada bailes. Arī Dieva jaunums rada bailes.
Mēs esam kā Evaņģēlijā aprakstītie apustuļi: gribam turēties pie mūsu ieradumiem,
palikt pie kapa, domājot par mirušo, kas patiesībā ir dzīvs vēstures piemiņā. Mēs
baidāmies no Dieva pārsteigumiem, jo Viņš vienmēr mūs pārsteidz». Pāvests aicināja
neaizvērt sirdis jaunumam, ko Dievs ienes mūsu dzīvē. Īpaši tad, kad esam noguruši,
vīlušies, skumju pārņemti, kad izjūtam mūsu grēku smagumu, kad liekas, ka vairs neko
nespējam. «Nenoslēgsimies sevī, nezaudēsim paļāvību, nekad nepakļausimies mazdūšībai,
jo nav tādu situāciju, kuras Dievs nevarētu izmainīt, un nav tāda grēka, kuru Viņš
nevarētu mums piedot, ja tikai atvērsim savas sirdis» – teica pāvests.
Dievkalpojuma
laikā Francisks administrēja kristīgās iniciācijas sakramentus četriem katehumeniem.
Ietērpušies Kristības baltajās drānās, jaunieši no Albānijas, Itālijas, Krievijas
un ASV, pieņēma Pirmo svēto Komūniju.