Lielās piektdienas vakarā pāvests Francisks vadīja Krustaceļu Romas Kolizejā. Šogad
Krustaceļa pārdomās tiek izcelts Tuvo Austrumu reģiona jauniešu dramatiskais liktenis.
Pēc Benedikta XVI lūguma tās sagatavojuši jaunieši no Libānas maronītu patriarha kardināla
Bešara Butrosa Rai vadībā. Šis fakts ir aicinājums visai Baznīcai lūgties par Tuvo
Austrumu kristiešiem.
IEVADS
«Kāds piesteidzās un, ceļos pret
Viņu nometies, lūdza Viņu: “Labais Mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo
dzīvi?”» (Mk 10,17). Jēzus, ejot Krusta ceļu, atbildēja uz šo jautājumu, kas
deg mūsu patības dziļumos. Pielūdzam Tevi, Kungs, uz šī ceļa, ko Tu pirmais esi veicis
un tā beigās «savu krustu padarīji par tiltu uz nāvi, lai cilvēki varētu pāriet no
nāves uz Dzīvības valstību» (Svētais Efrems no Siras, homīlija).
Aicinājums
sekot Tev attiecas uz visiem cilvēkiem, īpaši jauniešiem un tiem, kuri cieš nesaskaņas,
karus, netaisnību; un kuri cenšas savu brāļu vidū būt par cerības zīmēm un miera veidotājiem.
Ar mīlestību noliekam Tavā priekšā mūsu ciešanas, vēršot savus skatienus un savas
sirdis uz Tavu Svēto Krustu un, paļāvībā Tavam apsolījumam, Tevi lūdzam: «Svētīgs
ir mūsu Pestītājs, kas ar savu nāvi ir devis mums dzīvību. Ak, Pestītāj, īsteno mūsos
Tavas pestīšanas noslēpumu, caur Tavām ciešanām, Tavu nāvi un augšāmcelšanos» (Maronītu
liturģija).
Pirmā apcere Jēzus notiesāts uz nāvi
No
Marka evaņģēlija (15, 12-13.15)
Bet Pilāts atkal uzrunāja viņus un sacīja:
«Ko tad jūs vēlaties, lai es daru ar jūdu Ķēniņu?» Bet tie atkal kliedza: «Sit Viņu
krustā!» Bet Pilāts, vēlēdamies ļaudīm iztapt, atlaida tiem Barbaru, bet Jēzu šaustīja
un nodeva, lai Viņu sistu krustā.
Jēzum Pilāta priekšā, kuram bija vara,
vajadzēja saņemt attaisnošanu. Pilātam piederēja vara atzīt, ka Jēzus ir nevainīgs,
un Viņu atbrīvot. Taču romiešu pārvaldnieks izvēlējās sekot savu personīgo interešu
loģikai un saliecās politiskā un sociālā spiediena rezultātā. Viņš notiesāja nevainīgo,
lai izpatiktu pūlim. Viņš nerīkojās saskaņā ar patiesību. Kaut arī zināja, ka Jēzus
ir nevainīgs, tomēr nodeva Viņu krusta mokām … un pats mazgāja rokas.
Mūsdienu
pasaulē ir daudz «Pilātu», kuriem pieder vara, un kuri to izmanto, lai kalpotu stiprākajiem.
Daudz ir tādu, kuri, būdami vāji un mazdūšīgi šo varas strāvojumu priekšā, izmanto
savu autoritāti netaisnības darīšanai, bradā cilvēka cieņu un pārkāpj viņa tiesības
uz dzīvību.
Kungs Jēzu, nepieļauj, ka mēs piederētu netaisnīgo pulkam.
Nepieļauj, lai stiprie tīksminās ļaunumā, netaisnībā un despotismā. Nepieļauj,
ka netaisnība vestu nevainīgos izmisumā un nāvē. Stiprini viņus cerībā
un apgaismo to sirdsapziņu, kuriem pieder vara šajā pasaulē, lai viņi
valdītu taisnīgi. Amen.
Otrā apcere Jēzum uzliek krustu
No
Marka evaņģēlija (15, 20)
Un tie, kad bija Viņu izsmējuši, novilka Viņam
purpura drānas un ietērpa to Viņa paša drānās, un veda Viņu, lai Viņu sistu krustā.
Jēzus Kristus stāv karavīru priekšā, kuri domā, ka viņiem pieder visa vara
pār Viņu. Taču Viņš ir tas, caur kuru «viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies,
kas radīts» (Jņ 1, 3). Cilvēks visos laikos domā, ka var ieņemt Dieva vietu
un pats noteikt, kas ir labs, un kas ir ļauns (sal. Rad 3, 5), neņemot vērā
savu Radītāju un Pestītāju. Cilvēks uzskata sevi par visvarenu un spējīgu izslēgt
Dievu no savas un savu tuvāko dzīves. To viņš dara prāta, varas un naudas vārdā.
Šodien
pasaule joprojām saliecas zem tādu strāvojumu jūga, kas cenšas izslēgt Dievu no cilvēka
dzīves. Tas, piemēram, ir aklais laicisms, kas apslāpē ticības un morāles vērtības
cilvēka iedomātas aizstāvēšanās vārdā; tāds, piemēram, ir varmācīgais fundamentālisms,
kas it kā aizstāv reliģiskās vērtības (sal. Apustuliskais pamudinājums Ecclesia
in Medio Oriente, 29).
Kungs Jēzu, Tu, kurš pieņēmi pazemojumu un
kļuvi līdzīgs vājajiem, uzticam Tev visus cilvēkus un visas pazemotās un ciešanu
skartās tautas, īpaši moceklības skartās Austrumu tautas. Dod, lai Tevī viņām
būtu spēks kopā ar Tevi nest savu cerības krustu. Mēs ieliekam Tavās rokās
visus, kuri ir pazuduši, lai viņi, pateicoties Tev, atrod patiesību un mīlestību.
Amen.
Trešā apcere Jēzus pirmo reizi pakrīt zem krusta
No
pravieša Isaja grāmatas (53, 5)
Viņš tika caurdurts mūsu grēku dēļ un samalts
mūsu vainas dēļ. Uz Viņa krita sods, kas nesa mums pestīšanu, un Viņa brūcēs esam
dziedināti.
Lūk, tas, kura dievišķajā rokā, ir debesu spīdekļi, un kura
priekšā trīc debesu spēki, nemaz neaizstāvoties, nokrīt zemē zem smagā krusta jūga.
Tas, kurš nesa pasaulei mieru, mūsu grēku ievainots, krīt zem mūsu vainu smaguma.
«Skatieties, ticīgie, uz mūsu Pestītāju, kurš turpina ceļu uz Kalvāriju. Viņš
ir rūgtu ciešanu nospiests. Viņu pamet spēki. Iesim skatīties šo neticamo notikumu,
kas pārsniedz mūsu sapratni, un ko ir grūti aprakstīt. Zemes pamati tika satricināti
un briesmīgas bailes pārņēma visus klātesošos, kad viņu Radītājs un Dievs tika nospiests
zem krusta smaguma un ļāva sevi vest uz nāvi. To Viņš darīja aiz mīlestības pret visu
cilvēci» (Kaldiešu liturģija).
Kungs Jēzu, pieceļ mūs no mūsu kritieniem,
atved atpakaļ mūsu nomaldījušos garu savas Patiesības ostā. Neļauj, ka
cilvēka prāts, ko radīji sev, apmierinātos ar daļējām zinātnes un tehnoloģijas
patiesībām, un neuzstādītu būtiskos jautājumus par dzīves un eksistences jēgu.
(Sal. Apustuliskā vēstule Porta fidei, 12). Palīdzi, Kungs, mums
atvērties Tava Svētā Gara darbībai, lai tiekam vesti uz Patiesības pilnību. Amen.
Ceturtā apcere Jēzus satiek savu Māti
No Lūkasa Evaņģēlija
(2, 34-35.51b)
Simeons svētīja viņus un sacīja Marijai, Viņa mātei: «Lūk,
Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Israēlī un par zīmi, kam pretī
runās. Un tavas pašas dvēseli pārdurs zobens, lai atklātos daudzu siržu domas». Viņa
māte glabāja visus šos vārdus savā sirdī.
Nesdams cilvēces krustu, Jēzus,
ievainots un cietošs, satiek savu māti un, viņas sejā, visu cilvēci. Marija, Dieva
Māte, bija pirmā Skolotāja mācekle. Pieņemot eņģeļa sludinājumu, pirmo reizi viņa
satikās ar iemiesoto Vārdu un kļuva par dzīvā Dieva templi. Satikās ar Viņu vēl neizprotot,
kā debesu un zemes Radītājs ir izvēlējies meiteni, trauslu būtni, lai šādā veidā taptu
cilvēks. Satikās Viņa vaiga nepārtrauktos meklējumos, sirds klusumā un Vārda meditācijās.
Domāja, ka viņa ir tā, kas meklē Viņu, bet patiesībā, Viņš bija tas, kurš meklēja
viņu. Tagad, kad nes krustu, satiek viņu.
Jēzus cieš, redzot savu māti ciešam,
un Marija cieš, redzot ciešam savu Dēlu. Taču no šīm kopīgām ciešanām dzimst jauna
cilvēce. «Salam, Tev! Mēs Tevi lūdzam, ak, svētā un godības pilnā Jaunava uz
mūžiem, Dieva Māte, Kristus Māte. Liec, lai mūsu lūgšana paceļas pie Tava mīļotā Dēla,
lai Viņš piedotu mūsu grēkus» (Theotokion no koptu Orologion, Al-Aghbia
37).
Kungs Jēzu, arī mēs savās ģimenēs pieredzam ciešanas, ko vecāki
nodara saviem bērniem un bērni saviem vecākiem. Kungs, dari, lai šajos grūtajos
laikos, mūsu ģimenes ir Tavas klātbūtnes vietas, lai mūsu ciešanas pārvēršas
priekā. Esi mūsu ģimenēm atbalsts un dari, lai tās kļūst par mīlestības, miera
un saskaņas oāzēm, sekojot svētās Ģimenes no Nācaretes piemēram. Amen.
Piektā
apcere Sīmanis no Ķirēnes palīdz Jēzum nest krustu
No Lūkasa
Evaņģēlija (23, 26)
Kad Viņu veda, tie aizturēja kādu Sīmani no Ķirēnes,
kas nāca no laukiem, un uzlika viņam krustu, lai nestu to Jēzum pakaļ.
Jēzus
tikšanās ar Sīmani no Ķirēnes ir klusa tikšanās, kas ir kā dzīves lekcija: Dievs negrib
ciešanas un nepieņem ļaunumu. Tas attiecas arī uz cilvēku. Tomēr ticībā pieņemtas
ciešanas kļūst par pestīšanas ceļu. Arī mēs pieņemsim, tāpat kā Jēzus, un palīdzēsim
tās nest, tāpat kā Sīmanis no Ķirēnes.
Kungs Jēzu, Tu iesaistīji cilvēku Tava
krusta nešanā. Tu aicini mūs dalīties Tavās ciešanās. Sīmanis no Ķirēnes līdzinās
mums un māca mūs pieņemt krustu, ko sastopam savas dzīves ceļā. Sekojot Tavam piemēram,
Kungs, šodien arī mēs nesam ciešanu un slimību krustu, ko pieņemam, jo Tu esi kopā
ar mums. Tas var pienaglot pie krēsla, bet nevar aizliegt sapņot, var aptumšot skatienu,
bet nevar ievainot sirdsapziņu, var darīt kurlas ausis, bet nevar aizliegt klausīties,
var aizsiet mēli, bet nevar dzesēt slāpes pēc patiesības, var nospiest dvēseli, bet
nevar atņemt brīvību.
Kungs, mēs gribam būt Tavi mācekļi, lai nestu
Tavu krustu katru dienu; un to nesīsim ar prieku un cerību, jo Tu to nes kopā
ar mums, jo Tu uzvarēji nāvi mūsu dēļ. Pateicamies, Kungs, par katru slimu
un cietošu cilvēku, kurš spēj būt Tavas mīlestības liecinieks, par katru «Sīmani
no Ķirēnes», ko Tu noliec mūsu dzīves ceļā. Amen.
Sestā apcere Veronika
noslauka Kungam Jēzum vaigu
No Psalmu grāmatas (27, 8-9)
Mana
sirds turas pie Tava vārda: «Meklējiet manu vaigu!» Es meklēju, Kungs,
Tavu vaigu. Neapslēp no manis savu vaigu un neatstum savu kalpu dusmās – Tu esi mans
palīgs! Neatmet mani un neatstāj mani, Tu Dievs, mans Pestītājs.
Veronika
Tevi meklēja pūlī. Viņa Tevi meklēja un arī atrada. Tad, kad Tavas ciešanas sasniedza
kulmināciju, viņa gribēja tās remdēt, ar sviedrautu noslaukot Tavu vaigu. Šajā niecīgajā
žestā izpaudās visa viņas mīlestība pret Tevi un visa viņas ticība uz Tevi. Šis žests
iespiedās mūsu kristīgās tradīcijas atmiņā.
Kungs Jēzu, mēs meklējam Tavu
vaigu. Veronika atgādina mums, ka Tu esi klātesošs katrā, kurš cieš un iet Golgātas
ceļu. Kungs, palīdzi mums atrast Tevi nabagos, kuri ir Tavi mazie brāļi, lai noslaucītu
raudošo asaras, rūpētos par cietējiem un atbalstītu vājos. Kungs, Tu mums māci,
ka ievainotais un aizmirstais cilvēks nezaudē ne savu vērtību, ne cieņu. Viņš
ir Tavas pasaulē apslēptās klātbūtnes zīme. Palīdzi mums noslaucīt no viņa vaiga
nabadzības un netaisnības traipus, lai tajā atklājas un atspīd Tavs attēls.
Lūgsimies par tiem, kuri meklē Tavu Vaigu un atrod to bezpajumtniekos,
nabadzīgajos un bērnos, kuri tiek pakļauti vardarbībai un izmantošanai. Amen.
Septītā apcere Jēzus otro reizi pakrīt zem krusta
No
Psalmu grāmatas (22, 8. 12)
Visi, kas mani redz, nievā mani, savelk
lūpas un krata galvu. Neesi tālu no manis, jo izbailes ir visapkārt, esi man tuvu,
jo nav neviena, kas palīdz! Jēzus ir viens pats zem iekšējās un ārējās krusta
nastas. Kad ļaunuma nasta ir pārāk liela un liekas, ka netaisnībai un vardarbībai
vairs nav robežu, tad cilvēks pakrīt. Taču Viņš, būdams pilns bezgalīgas paļāvības
uz savu Tēvu, ceļas augšā otru reizi. Cilvēki Viņu pamet likteņa varā, bet Gara spēks
ceļ Viņu augšā. Jēzus pilnībā pieņem sava Tēva gribu. Viņš vienojas Tēva mīlestībā,
kuras spēkā var panākt visu.
Kungs Jēzu, Tavā otrajā kritienā, saskatām daudzas
mūsu pašu situācijas, kurām, liekas, nav izejas. Starp tām ir tādas, kuru cēlonis
ir aizspriedumi un naids, kas nocietina mūsu sirdis un noved pie reliģiskajiem
konfliktiem.
Apgaismo mūsu sirdsapziņas, lai mēs, neskatoties uz «cilvēciskajām
un reliģiskajām domstarpībām», saskatītu, ka «patiesības stars apgaismo visus
cilvēkus», kas ir aicināti iet kopā, respektējot reliģisko brīvību, pretī patiesībai,
kuras avots ir vienīgi Dievs. Tādā veidā daudzas reliģijas varēs «sadarboties,
lai kalpotu kopējam labumam, veicinātu katras personas attīstību un celtu sabiedrību» (Apustuliskais
pamudinājums Ecclesia in Medio Oriente, 27-28).
Nāc, Svētais Gars,
mierināt un stiprināt kristiešus, īpaši tos, kuri dzīvo Tuvajos Austrumos, lai viņi,
vienoti ar Kristu un dzīvodami zemē, ko plosa netaisnība un konflikti, būtu Viņa visaptverošās
mīlestības liecinieki. Amen.
Astotā apcere Jēzus satiek raudošās
Jeruzalemes sievietes
No Lūkasa evaņģēlija (23, 27-28)
Bet
Viņam sekoja liels pulks ļaužu un sieviešu, kas Viņu apraudāja un nožēloja. Bet Jēzus,
pagriezies pret tām, sacīja: Jeruzalemes meitas, neraudiet par mani, bet raudiet pašas
sevis un savu bērnu dēļ!
Ceļā uz Kalvāriju Kungs satiek Jeruzalemes sievietes.
Šīs sievietes apraud Kunga ciešanas tā, it kā nebūtu cerības. Krustā viņas redz tikai
koku kā ļaunuma zīmi (sal. Atk. 21, 23). Taču Kungs gribēja, lai krusts būtu
atpestīšanas un glābšanas līdzeklis. Caur ciešanām un piesišanu krustā, Jēzus atdod
savu dzīvību daudzo atpestīšanai. Tādā veidā Viņš atvieglo visu to ciešanas, kuri
ir nospiesti, un mierina noskumušos. Viņš noslaucīja Jeruzalemes sieviešu asaras un
atvēra acis, lai viņas saskatītu patiesību par Lieldienu noslēpumu.
Mūsu pasaule
ir pilna ar noskumušām un smagas nastas nospiestām mātēm, un sievietēm, kuru cieņa
ir ievainota, kuras ir diskriminētas, kurām ir nodarīta netaisnība un sagādātas lielas
ciešanas (sal. Apustuliskais pamudinājums Ecclesia in Medio Oriente, 60). Ak,
cietošais Kristu, esi viņu mierinājums un viņu brūču dziedinātājs.
Kungs Jēzu,
ar Tavu iemiesošanos Marijas klēpī, kura ir «svētīta starp sievietēm» (Lk
1, 42). Tu atjaunoji katras sievietes cieņu. Ar Iemiesošanos apvienoji cilvēku
cilti (sal. Gal 3, 26-28).
Kungs, lai mūsu sirdis ilgojas satikties
ar Tevi. Lai mūsu dzīves ciešanu iezīmētais ceļš vienmēr ir cerības ceļš,
kuru ejam kopā ar Tevi un pie Tevis, kurš esi mūsu patvērums un mūsu pestīšana.
Amen.
Devītā apcere Jēzus trešo reizi pakrīt zem krusta
Lasījums
no svētā Pāvila Otrās vēstules korintiešiem 5, 14-15
Kristus mīlestība
mūs skubina, kad apdomājam to: ja viens miris par visiem, tad visi esam miruši. Bet
par visiem nomira Kristus, lai tie, kas dzīvo, nedzīvotu vairs sev, bet Tam, kas par
viņiem nomira un augšāmcēlās.
Jēzus trešo reizi pakrīt zem mūsu grēku
smagā krusta. Viņš trešo reizi cenšas piecelties, lai, saņēmis visus atlikušos spēkus,
turpinātu ceļu uz Golgātu. Viņš neļaujas sadragāšanai un atmet pakļaušanos kārdinājumam.
Jau no savas Iemiesošanās brīža Jēzus nes cilvēka grēka un ciešanu krustu. Viņš ir
pilnībā un uz mūžiem pieņēmis cilvēka dabu, liecinot cilvēkiem, ka uzvara ir iespējama
un Dieva pieņemto bērnu ceļš ir atvērts.
Kungs, Jēzu, Baznīca, kas dzimusi
no Tavas atvērtās Sirds, ir nospiesta zem nesaskaņu krusta, kas attālina kristiešus
vienu no otra un vienotības, ko Tu lūdzi par viņiem. Tie nepilda Tavu lūgumu,
«lai visi būtu vienoti» (Jņ 17,21) kā Tu esi vienots ar Tēvu. Šis krusts
ar savu smagumu nospiež viņu dzīvi un viņu kopīgo liecību. Kungs, dāvā mums
gudrību un pazemību, lai mēs spētu piecelties un turpināt ceļu uz vienotību patiesībā
un mīlestībā, nepakļaujoties kārdinājumam domstarpību priekšā atsaukties tikai
uz cilvēciskiem kritērijiem, personiskām vai grupu interesēm (sal. Apustuliskais
pamudinājums Ecclesia in Madio Oriente, 11). Palīdzi atteikties no nesaskaņu
mentalitātes, lai «Kristus krusts nezaudētu savu ietekmi» (1. Kor 1,17).
Amen.
Desmitā apcere Jēzum novelk drēbes
Lasījums
no Psalmu grāmatas 22, 19
Savā starpā viņi sadala manas drēbes un met kauliņus
par manu apģērbu.
Kungs Jēzu, laikiem piepildoties, Tu no jauna ietērpi
mūsu cilvēcību, un tagad Tu, kura «tērpa malas piepildīja svētnīcu» (Is 6,1),
staigā mūsu vidū. Tie, kuri pieskaras Tavam tērpam, top dziedināti. Bet Tev, Kungs,
tika novilkts arī šis apģērbs. Mēs Tev nozagām apģērbu un Tu mums devi arī savu tuniku
(sal. Mt 5,40). Ļāvi, ka tiek saplēsts Tavas miesas plīvurs, lai mēs atkal
varētu dzīvot Tēva klātbūtnē ( sal. Eb 10,19-20).
Domājām, ka varam
realizēt paši sevi, neatkarīgi no Tevis (sal. Rad 3,4-7). Un esam palikuši
kaili. Tomēr savā bezgalīgajā mīlestībā Tu esi mums atgriezis Dieva bērnu cieņu un
svētdarošo žēlastību. Dāvā, Kungs, Austrumu Baznīcu dēliem – dažādu grūtību un vajāšanu
aplaupītiem un emigrācijas novājinātiem – drosmi palikt savās zemēs un sludināt Labo
Vēsti.
Ak, Jēzu, cilvēka Dēls, Tavā kailumā atklājam jaunu radību, kas
augšāmcēlusies no mirušajiem. Norauj no mums aizsegu, kas šķir mūs no Dieva, lai
ietērptos Tavā dievišķajā klātbūtnē. Palīdzi mums pārvarēt bailes dažādu dzīves
notikumu priekšā, kas mūs atkailina un pazemo, un Kristībā kļūt par jaunu cilvēku,
lai sludinātu Labo Vēsti, sludinot, ka Tu esi vienīgais patiesais Dievs, kas
vada vēstures gaitas. Amen.
Vienpadsmitā apcere Jēzus tiek
piesists krustā
No Jāņa evaņģēlija (19, 16a. 19)
Tad viņš atdeva
tiem Viņu krustā sišanai. Bet Pilāts uzrakstīja arī uzrakstu un uzlika krustā. Un
uzrakstīts bija: «Jēzus Nācarietis, jūdu Ķēniņš».
Lūk, gaidītais Mesija,
pakārts pie krusta koka starp diviem laupītājiem. Divas rokas, kas svētīja cilvēci,
ir caurdurtas. Divas kājas, kas pārstaigāja šo zemi, lai sludinātu Labo Vēsti, karājas
starp debesīm un zemi. Mīlestības pilnās acis, kas ar vienu skatienu dziedināja slimos
un piedeva mums mūsu grēkus, raugās vairs tikai uz Debesīm. Kungs Jēzu, mūsu grēku
dēļ Tu tiki piesists krustā. Tu lūdz Dievu Tēvu un aizbildini par cilvēci. Katrs āmura
sitiens atskan kā Tavas ziedotās sirds puksts.
Cik skaistas Kalvārijas kalnā
ir tā kājas, kurš pārstaigāja pasauli, lai sludinātu pestīšanas Labo Vēsti. Tava Mīlestība,
Jēzu, piepildīja pasauli. Tavas caurdurtās rokas ir vieta, kur nemiera brīdī varam
rast patvērumu. Tās mūs pieņem katrreiz, kad mums draud briesmas iekrist grēka
bezdibenī, un caur Tavām rētām mēs saņemam dziedināšanu un piedošanu.
Ak,
Jēzu, mēs lūdzam Tevi par visiem jauniešiem, kurus nospiež izmisums. Lūdzam
par jauniešiem, kuri ir narkotiku, sektu un izvirtības upuri. Atbrīvo viņus
no viņu verdzības. Lai viņi paceļ savas acis un pieņem Mīlestību, un Tevī
atklāj savu laimi. Dāvā viņiem pestīšanu, jo Tu esi mūsu Glābējs. Amen.
Divpadsmitā
apcere Jēzus mirst pie krusta
No Lūkasa evaņģēlija (23, 46)
Un
Jēzus sauca skaļā balsī, sacīdams: «Tēvs, Tavās rokās es nododu savu garu! Un Viņš,
to teikdams, izdvesa garu».
No krusta augstuma atskan sauciens. Tas ir
pamestības nāves brīdī sauciens, paļāvības ciešanās sauciens, jaunas dzīvības, kas
nāk pasaulē, sauciens. Lūk, te Tu esi, pakārts pie Dzīvības Koka; Tu, kas atdod savu
garu Tēva rokās; Tu, kurš dāvā dzīvību pārpilnībā un atjauno visu radību. Arī mums
šodien nākas pārvarēt šīs pasaules izaicinājumus. Mēs jūtam, ka rūpju virpulis rauj
mūs atvarā un iedragā mūsu paļāvību. Dod, Kungs, spēku, lai mēs skaidri apzinātos,
ka nekāda nāve nespēs mūs uzvarēt kamēr vien mēs mierīgi dusēsim tā rokās, kurš mūs
veidoja, un kuras mūs vienmēr atbalsta un pavada.
Lai katrs no mums varētu
iesaukties: «Vakar es biju kopā ar Kristu piesists krustā, bet šodien esmu
ar Viņu pagodināts. Vakar es biju ar Viņu miris, bet šodien ar Viņu dzīvoju.
Vakar biju ar Viņu apbedīts, bet šodien esmu ar Viņu augšāmcēlies». (Gregors
no Nazianses).
Mūsu nakšu tumsā mēs Tevi kontemplējam. Māci mūs vērsties
pie Visaugstākā, pie Tava debesu Tēva.
Šodien lūgsimies, lai visi,
kuri atbalsta un veicina abortus apzinās, ka mīlestība var būt tikai dzīvības
avots. Domāsim arī par eitanāzijas atbalstītājiem un tiem, kuri veicina tādus
tehniskos paņēmienus, ar kuriem cilvēka dzīvība tiek pakļauta briesmām. Atver
viņu sirdis, lai viņi iepazītu Tevi patiesībā un iesaistās dzīvības un mīlestības
civilizācijas veidošanā. Amen.
Trīspadsmitā apcere Jēzus
tiek noņemts no krusta un atdots mātei
No Jāņa Evaņģēlija (19,26)
Jēzus,
redzēdams māti un mācekli, ko Viņš mīlēja, stāvam, teica Savai mātei: «Sieviet, lūk,
tavs dēls!» Pēc tam Viņš teica māceklim: «Lūk, tava māte!»
Kungs Jēzu,
tie, kas Tevi mīl, ir tuvu Tev un saglabā ticību. Agonijas un nāves stundā, kad pasaule
tic, ka uzvarēs ļaunums, ka apklusīs patiesības un mīlestības, taisnības un miera
balss, viņu ticība nemazinās.
Ak, Marija, tavās rokās mēs atdodam savu zemi.
«Cik skumji ir redzēt, kā šī svētītā zeme cieš savos dēlos, kuri niknumā plosās savā
starpā, un mirst!» (Apustuliskais pamudinājums Ecclesia in Medio Oriente, 8).
Liekas, ka nekas vairs nespēs izskaust ļaunumu, terorismu, slepkavības un naidu. «Ak,
Jaunava, krusta priekšā uz kura Tavs Dēls izstiepa savas nevainīgās rokas mūsu pestīšanas
dēļ, šodien nometamies ceļos un lūdzam: dāvā mums mieru» (Bizantiešu liturģija).
Lūgsimies
par karu un vardarbības upuriem. Šodien tie izposta daudzas Tuvo Austrumu zemes,
un arī citas pasaules valstis. Lūgsimies, lai bēgļi un migranti varētu nekavējoties
atgriezties un atgūt savas mājas un savas zemes. Kungs, dari, lai nevainīgo upuru
asinis kļūst par jauno sēklu, kas Austrumu reģionā ienestu vairāk brālības, vairāk
miera un vairāk taisnīguma, lai tas atgūtu savu spožo aicinājumu būt par civilizāciju,
garīgo un cilvēcisko vērtību šūpuli. Austrumu Zvaigzne, rādi mums Rītausmas atnākšanu!
Amen.
Četrpadsmitā apcere Jēzus tiek ielikts kapā
No
Jāņa Evaņģēlija (19, 39-40)
Arī Nikodems atnāca, kas agrāk bija nācis pie
Viņa naktī, un atnesa kādas simts mārciņas mirru un aleos maisījumu. Tad viņi paņēma
Jēzus miesu un satina to audeklā kopā ar smaržām, kā tas bija parasts, jūdus apbedījot.
Nikodems saņem Kristus nedzīvo miesu, to saudzīgi aprūpē un ieliek kapā, kas atradās
dārza vidū. Tas atgādina Radīšanas darbu. Jēzus ļauj sevi apbedīt, tāpat kā ļāva piesist
sevi krustā, tādā pašā atstātībā, pilnībā «nodots» cilvēku rokās un pilnībā «vienots»
ar viņiem līdz pat «miegam zem kapa plāksnes» (Sv. Gregors no Narekas).
Grūtību,
sāpīgu notikumu un nāves akceptācija pieprasa no mums stipru cerību un dzīvu ticību.
Kapa priekšā noliktais akmens tiks novelts, un sāksies jauna dzīve. Patiesi, «mēs
Kristībā līdz ar Viņu esam apbedīti nāvei, lai kā Kristus caur Tēva godību, uzcēlās
no miroņiem, tāpat arī mēs dzīvotu atjaunotajā dzīvē» (Rm 6,4).
Esam
saņēmuši Dieva bērnu brīvību, lai vairs neatgrieztos verdzībā; mums ir dāvāta dzīvības
pilnība, lai mūs vairs nespētu apmierināt dzīve bez skaistuma, nozīmes un jēgas. Kungs,
Jēzu, palīdzi mums kļūt par gaismas bērniem, kuri nebaidās tumsas. Tevi lūdzam
šodien par visiem, kuri meklē dzīves jēgu un tiem, kuri zaudējuši cerību, lai viņi
ieticētu Tavai uzvarai pār grēku un nāvi. Amen.
tulk. S. Krivteža, J. Evertovskis
Tekstu
izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta