Vēstule pāvestam Franciskam no nabadzīgajiem un "krustā sistajiem" Kambodžā

Pāvestam Franciskam ir pienākusi vēstule no Pnompeņas, kuru raksta itāliešu tautības priesteris, Pontifikālā misiju institūta loceklis Mario Gedzi. Kambodžā viņš strādā jau 14 gadus. Misionārs vēstulē stāsta par nabadzīgajiem Arei Ksatas ciematā, kurus apmeklējis kopā ar 10 draudzes jauniešiem, iespējams, nākamajiem semināristiem, pēc viņu izteiktā ierosinājuma. Arei Ksata atrodas Mekongas upes krastos un tajā dzīvo ap 50 vjetnamiešu ģimeņu, kuras uz Kambodžu atvedušas bēgļu gaitas. Šīm ģimenēm nav dokumentu un līdz ar to arī tiesību uz zemi. To vienīgā iespēja ir apmesties pašos upes krastos, kas jau ietiecas ūdenī, taču Mekonga bieži vien ir neprognozējama un noskalo visu viņu nabadzīgo iedzīvi.

Satiktos vjetnamiešus priesteris Mario sauc par „Kristiem krustā”. „Apmeklējam trīs krustā sistos Kungus, taču visskaistākais no viņiem ir Kungs ar grumbām izvagotu pieri, kura mutē vairs nav palicis neviena zoba, un kura vārdu nav iespējams atcerēties,” raksta misionārs. Tālāk vēstulē viņš paskaidro, ka šis Kungs patiesībā ir sieviete, veca vecmāmiņa, kura dzīvo vienatnē ar AIDS slimu dēlu. Viņu mājoklis atrodas vistuvāk ūdeņiem un jau pēc kāda mēneša upe to varētu aprīt pilnībā.

Priesteris Mario stāsta tālāk: „Uzkāpju uz dēļu platformas un mans svars liek tai sakustēties. Visi jaunieši nevar kāpt, jo tad mājoklis sagrūtu. Uzkāpj tikai daži no viņiem un apsēžamies, lai parunātu. Šis Kungs Jēzus bez zobiem runā arī kambodžiešu valodā, taču vjetnamiešu valoda viņa mutē tomēr gūst pārsvaru. Tad viens no jauniešiem iztulko: tēvs, vecmāmiņa grib pastāstīt par savu dzīvi. Domās sev saku: stāsti par Tavām ciešanām Kungs Jēzu, vēlos dzirdēt!”

Izrādās, ka vīrs šai sievietei nomiris pirms diviem gadiem, un šobrīd viņai nav neviena, kas atbalsta, pati ir pārāk veca lai strādātu, taču dažreiz ar nelieliem darbiņiem izdodas nopelnīt ap 2000 rielu, tātad, ap pusdolāru. Abus ar slimo dēlu palīdz uzturēt tuvumā esošā draudze. „Apmeklēju baznīcu katru dienu, jo tur jūtos labi, satieku labus cilvēkus, ar kuriem kopā lūdzos,” stāsta Mekongas graustu iedzīvotāja. „Tātad, jūs esat katoliete?” seko jautājums. „Nē, esmu budiste, bet man patīk iet uz baznīcu,” atbild sieviete.

„Redziet, pāvest Francisk?” vēstulē Svēto tēvu uzrunā misionārs no Kambodžas, „nabadzīgie neapstājas pie shēmām un regulām, viņi ir brīvāki nekā mēs, viņi meklē kaut nedaudz gaismas, nedaudz mierinājuma un nedaudz mīlestības. Ja to palīdz iegūt Rožukronis, viņi iet un to skaita, arī tad, ja nav kristīti.”

„Vai ziniet, pāvest Francisk, man šķiet, ka vakar, apmeklējot šīs pasaules krastmalu, jūs bijāt kopā ar mums,” turpina priesteris Mario. „Jūsu mīlestības pilnie vārdi uz nabadzīgajiem piešķīra man vairāk drosmes turpināt darbu, ko darām nabadzīgo labā, darbu, kas bieži vien liek zaudēt un sākt visu no sākuma, bet kas visvairāk liecina par Dieva beznosacījumu mīlestību. Bez uzmanības pret nabadzīgajiem, mēs nebūtu Baznīca. Tad mēs būtu tikai cilvēku konglomerāts, kas sapulcējas, lai skaitītu lūgšanas, varbūt skaistas un izteiksmīgas, taču sterilas. Savukārt, tikšanās ar nabadzīgajiem mūsu lūgšanas padara dzīvas, tādas, kurām ir miesa un asinis.

„Dārgais pāvest Francisk,” noslēgumā raksta misionārs, „turpiniet runāt par nabadzīgajiem un par tuvākmīlestību, jo tās ir privileģētas vietas, kurās dzīvo Jēzus – tas, kurš tika piekalts krustā.”

I. Šteinerte/Asianews

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta