Šī gada 28. februāra vakarā pāvests Benedikts XVI ir vēlējies noslēgt savu pontifikālo
kalpošanu. Aplūkosim dažus ievērības cienīgus punktus viņa pontifikātā un mācībā.
Jāsāk ar 2005. gada 19. aprīli, kad plkst. 18 un 45 minūtēs pasaule uzzināja jaunā
pāvesta vārdu. Tas ir Jozefs Ratcingers, kurš turpmāk un vienmēr sauksies Benedikts
XVI. Uzrunādams tautu, kas piepildīja visu plašo svētā Pētera laukumu, viņš saka savus
pirmos vārdus „Dārgie brāļi un māsas, pēc lielā pāvesta Jāņa Pāvila II, kardināli
ir ievēlējuši mani, vienkāršu un pazemīgu strādnieku Kunga vīna dārzā”. Jau kopš pirmajiem
soļiem pāvesta amatā, iezīmējas mierīga un apdomīga gana tēls, kurš pazemīgi kalpo
Evaņģēlija patiesībai.
24. aprīlī, uzsākot Pētera pēcteča kalpojumu ar Svēto
Misi, jaunais pāvests vairāk nekā 300 000 cilvēku klātbūtnē paziņo pontifikāta programmu:
„mana īstā valdīšanas programma ir nepildīt manu gribu, nesekot manām idejām, bet
kopā ar visu Baznīcu klausīties Kunga vārdu un gribu, un likt Viņam mani vadīt, tā
lai Viņš pats vadītu Baznīcu šai mūsu vēstures stundā”.
Par jaunā pāvesta pirmā
starptautiskā ceļojuma mērķi kļūst dzimtā Vācija – Ķelne, kur 2005. gada aprīlī norisinās
Pasaules Jauniešu dienas. Dažādu zemju jaunieši ar Benediktu XVI vēlāk tiekas arī
Sidnejā (2008. gadā) un Madridē (2011. gadā). Pāvests viņus aicina nekautrēties būt
katoļiem un atgādina, ka „tikai no Dieva nāk patiesā revolūcija”, mīlestības revolūcija.
Lai būtu pasaules gaisma, jauniešiem ir jābūt gataviem „iet pret straumi” attiecībā
uz šībrīža modi un dominējošo dzīves stilu.
Sekulārisms, kurš cenšas novirzīt
ticību privātā sfērā, ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, uz kuriem sava pontifikāta
laikā ir norādījis Benedikts XVI. Vēl pirms kardinālu konklāva, Jozefs Ratcingers
aicināja būt nomodā pret „relatīvisma diktatūru, kas neko neatzīst par definitīvu
un kas par galējo mērķi liek izvirzīt tikai savu „es” un savas iegribas.” 2009. gada
janvārī, kad viņam tiek atteikts uzrunāt studentus Romas universitātē La Sapienza,
pāvests izceļ „pozitīvā laicisma” lomu, kas nenoliedz reliģisko dimensiju. Tā, 2010.
gadā tiek izveidota Pontifikālā Jaunās Evaņģelizācijas veicināšanas padome ar mērķi
nepieļaut „Dieva eklipsi” zemēs ar senu kristīgo tradīciju. Benedikts XVI tiekas ar
literatūras un mākslas pasaules pārstāvjiem Siksta kapelā un attīsta ideju par „pagānu
pagalmu”. Šo iniciatīvu vēlāk uzņemas īstenot Pontifikālā Kultūras padome.
„Dialogam
ar reliģijām šodien ir jāpievieno dialogs ar tiem, kuriem reliģija ir nepazīstama,
kuriem Dievs ir nepazīstams, un kuri, tomēr, nevēlētos palikt bez Dieva,” saka Benedikts
XVI 2009. gada 21. decembrī, minētajā tikšanās reizē ar kultūras jomas pārstāvjiem.
Pāvests
vadās pēc ciešas pārliecības, ka ticība ir jāpavada ar lielu uzticību prātam. 2006.
gadā, uzrunājot Eiropas Parlamenta locekļus, Benedikts XVI izceļ trīs punktus, kuriem
jāpiešķir vislielākā vērība. Tie ir dzīvības un ģimenes aizstāvība, kā arī izglītības
brīvība – „vērtības, kuras nav pakļaujamas kompromisiem”.
Kad Amerikas Savienotās
Valstīs izceļas un visu pasauli pārņem ekonomiskā krīze, pāvests piedāvā savu skatījumu,
ekonomiskās un finansiālās dinamikas centrā liekot cilvēku.
Līdzās trim enciklikām,
Benedikts XVI publicē arī četrus pēcsinodālos apustuliskos pamudinājumus un 19 Motu
proprio, starp kuriem ir arī Summorum Pontificum par Romas liturģijas izmantošanu,
kas ir vecāka par 1970. gada reformu. Pāvesta vēstuļu vidū īpaši izceļas Vēstule Ķīnas
katoļiem, kurā apliecināta Svētā tēva garīgā tuvība šīs lielās Āzijas zemes Baznīcai.
Sava pontifikāta laikā Benedikts XVI publicē arī personīgāka rakstura tekstus, tādus
kā grāmatu-interviju „Pasaules gaisma” un jo īpaši triloģiju par Jēzu no Nācaretes,
kurā Svētais tēvs iepazīstina ar saviem pētījumiem par vēsturisko Jēzus figūru.
Svarīgs
ir aizejošā pāvesta ieguldījums Evaņģēlija sludināšanas darbā ar veco un jauno mediju
starpniecību. „Šodien, arī digitālajā kultūrā, esam aicināti atklāt svarīgus simbolus
un metaforas, kas palīdz stāstīt par Dieva valstību mūsdienu cilvēkam,” saka Benedikts
XVI. Viņš pats sniedz intervijas masu medijiem, sūta īsziņas Pasaules Jauniešu dienu
dalībniekiem, atbild uz jautājumiem televīzijai, ar satelītu starpniecību sazinās
ar astronautiem starptautiskajā kosmosa stacijā. Aizvadītā gada nogalē viņš uzsāk
Twitter ierakstus 9 valodās, lai, kā viņš pats izsakās, „izplatītu maigo Evaņģēlija
gaismu”.
Pirms ienākt „digitālajā kontinentā”, Benedikts XVI apmeklē piecus
ģeogrāfiskos kontinentus, pavisam veicot 24 starptautiskos ceļojumus. Aizkustinoša
ir viņa vizīte Aušvicas-Birkenau nometnē 2006. gada 29. maijā. „Esmu šeit ieradies
kā vācu tautas dēls,” saka Benedikts XVI. „Tieši tāpēc man ir jāsaka: nevarēju šeit
neierasties. Man tas bija jādara. Tas ir pienākums patiesības priekšā un visu to cilvēku
priekšā, kas ir cietuši. Tas ir pienākums Dieva priekšā – būt šeit kā Jāņa Pāvila
II pēctecim un kā vācu tautas dēlam”. Pāvests vairākkārt aicinās neaizmirst tādus
pret cilvēci pastrādātus noziegumus, kā Šoa.
Vadoties pēc gribas īstenot pilnīgu
Baznīcas vienotību, Benedikts XVI netaupa spēkus, lai veiktu dialogu ar Svētā Pija
X brālību. Ekumeniskajā jomā pāvests tiekas ar patriarhu Bartolomeju I Stambulā un
Romā, paver jaunu attiecību fāzi ar Maskavas Pareizticīgo patriarhātu, tiekas ar Vācijas
Evaņģēliski luteriskās Baznīcas pārstāvjiem Erfurtes augustīniešu klosterī, ar Konstitūciju
Anglicanorum Coetibus nodibina ordinariātu anglikāņiem, kuri vēlas atrasties
pilnīgā vienotībā ar Katolisko Baznīcu.
Lielu uzmanību Benedikts XVI veltī
arī dialogam ar citām reliģijām, pārvarot grūtības un sākotnējas nesaprašanās. 2006.
gada septembrī, uzstājoties Rēgensburgas universitātē, pāvests citē bizantiešu imperatora
Manuela II teikto par islāmu. Redzot aso reakciju, ar kādu šos vārdus uztver musulmaņi,
Benedikts XVI dažas dienas vēlāk steidz pārpratumu novērst: „Mans nodoms bija pavisam
citāds,” viņš saka, „vadoties no tā, ko Manuels II turpmāk tekstā saka pozitīvā veidā,
vēlējos paskaidrot, ka nevis reliģijai un vardarbībai, bet gan reliģijai un prātam
ir jāiet roku rokā.”
Benedikta XVI pontifikāta laiks, diemžēl, sakrīt ar jaunām
kristiešu vajāšanām dažās Indijas pavalstīs, Pakistānā, Nigērijā, Ziemeļāfrikā, Āzijas
dienvidaustrumos un Tuvajos Austrumos. Taču Baznīcu satricina ne tikai ārējās vajāšanas.
No iekšienes to plosa seksuālie skandāli – dažu priesteru un reliģisko izdarītie pārkāpumi
pret bērniem un pusaudžiem. Pāvestam jāatzīst rūgta patiesība „ir noticis, ka tieši
šai, Priesterības sakramentam veltītajā gadā, gaismā nākuši priesteru pārkāpumi, jo
īpaši tie, kas nodarīti pret vismazākajiem.”
Priesterība kā Dieva uzticētais
uzdevums rūpēties par cilvēku, ir tikusi pagriezta otrādi,” saka Benedikts XVI 2010.
gada 11. jūnijā. Svētais tēvs ar apņēmību stājas pretī šim neatliekamajam izaicinājumam,
kas ir sakropļojis Baznīcas seju. Viņš personīgi tiekas ar seksuālo pārkāpumu upuriem
Maltā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Austrālijā un Apvienotajā Karalistē. Tie ir
saviļņojoši brīži, kas dziļi skar pāvesta sirdi. Benedikts XVI raksta vēstuli ticīgajiem
Īrijā un izdod jaunus rīkojumus, lai paātrinātu un padarītu stingrākas procedūras,
sodot tos, kuri sevi ir aptraipījuši, pastrādājot šos smagos noziegumus.„Ir jācenšas
darīt viss iespējamais, sagatavojot jaunus priesterus, lai šādas lietas vairs nevarētu
notikt,” saka pāvests. Ar tādu pašu apņēmību viņš ir uzsācis atjaunotnes procesu Vatikāna
ekonomiskajās aktivitātēs, tai skaitā bankas darbībā.
Tāpat kā iepriekšējie
pāvesti, arī Benedikts XVI pasludina jaunus svētos un svētīgos. Starp tiem ir arī
viņa priekšgājējs Jānis Pāvils II. Svētās Mises homīlijā 2011. gada 1. maijā Benedikts
XVI saka šādus vārdus: „Svētīgs tu esi, mīļotais pāvest Jāni Pāvil II, jo tu ticēji!
Turpini – mēs tevi lūdzam, no debesīm atbalstīt Dieva tautas ticību. Tu mūs tik daudzreiz
esi svētījis šai laukumā. Arī šodien tevi lūdzam: Svētais tēvs, svētī mūs!”
Lai
palīdzētu ticīgajiem padziļināt kristīgo cerību, Benedikts XVI izsludina dažus speciālus
gadus – Priesterības gadu, svētā apustuļa Pāvila gadu, Ticības gadu. Tuvojoties 50.
gadskārtai, kopš Vatikāna II koncila atklāšanas, pāvests uzsver: „Baznīca ir tā pati
gan pirms, gan pēc koncila. Tā ir viena, svēta, katoliska un apustuliska Baznīca,
kas iet cauri laikiem”.
Pāvests lūdzas un izdod aicinājumus uz mieru, jo īpaši
karu un konfliktu plosītajās Irākā, Sīrijā, Kongo Demokrātiskajā Republikā, Mali,
Svētajā Zemē… Viņš rosina izmantot diplomātiskās iniciatīvas un sūta materiālo palīdzību.
Pāvesta karitatīvās aktivitātes ir veltītas arī dabaskatastrofu skartajām zemēm.
Neatliekamu
uzmanību Benedikts XVI veltī laulībā starp vīrieti un sievieti balstītas ģimenes aizsardzībai.
Ir grūti saskaitīt visus pāvesta pamudinājumus, kuros izskan aicinājums gan Baznīcā,
gan sabiedrībā centrālo lomu ierādīt ģimenei.
Būdams smalks intelektuāls cilvēks,
Benedikts XVI mīl jokot. Šai ziņā viņš ir radniecīgs Čestertonam, kurš ir arī viens
no viņa iecienītākajiem rakstniekiem. Pāvesta humora izjūta izpaužas arī sāpju brīdī,
kad atpūšoties Les Combes ciematā, viņš sastiepj roku: „Diemžēl, mans sargeņģelis
nenovērsa šo nelaimes gadījumu,” saka pāvests, „viņš noteikti pildīja pavēli no augšas.
Droši vien, ka Kungs gribēja iemācīt man lielāku pacietību un pazemību, piešķirt vairāk
laika lūgšanai un meditācijai”.
Pāvesta dvēseles smalkjūtību vienmēr pavada
pazemība. Viņš vairākkārt atkārto un praksē īsteno pontifikāta sākumā teiktos vārdus:
„Aizvien vairāk jūtu, ka viens pats nespētu veikt šo uzdevumu, šo misiju. Jūtu arī,
ka jūs to veicat kopā ar mani: esmu lielas kopības apvīts un visi kopā varam turpināt
Kunga misiju”.
Pazemīgs, mierīgs un apņēmīgs gans – tāds ir Benedikts XVI,
kurš mīlēdams Baznīcu, vadīja svētā Pētera laivu gan mierīgos, gan vētrainos ūdeņos
pretim drošai ostai – ticībai Jēzū Kristū.
I. Šteinerte/VR
Tekstu
izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta