Misionāra pieredze Indonēzijā. Saruna ar ksaveriāņu tēvu Matteo Rebekki

Indonēzija ir visapdzīvotākā musulmaņu valsts pasaulē, taču tajā mīt arī ļoti vitāla katoļu kopiena. Tās sastāvā darbojas daudzi misionāri, kas ir iesaistījušies dialogā ar dažādām kultūrām, kas ir pārstāvētas šai Āzijas zemē. Ksaveriāņu kongregācijas tēvs Matteo Rebekki, itālietis, kurš Indonēzijā dzīvo jau 14 gadus un strādā jauniešu formācijas labā, savā pieredzē dalās ar Vatikāna radio klausītājiem:

Sākumā biju nosūtīts uz Mentavai salām, uz nelielu arhipelāgu rietumos no Sumatras salas. Šeit dzīvo cilvēki, kas joprojām ietur ļoti tradicionālu dzīves stilu. Šai misijā daudz kā pietrūkst. Pirms kāda laika šeit vēl nebija elektrības, telefonsakaru. Saziņa bija ļoti apgrūtināta. Vajadzēja šķērsot ūdeņus, lai sasniegtu Sumatru. Taču arī no šejienes sakari ar nozīmīgākajiem Indonēzijas centriem bija reti.

Ko šādā kontekstā nozīmē dzīvot saskaņā ar ticību?

Atceros ceļojumu, kurā piecas stundas nācās brist dubļus. Tad kādā brīdī sev teicu: „kurp gan es eju un ko tur darīšu?” Mans ceļš bija visādu piedzīvojumu pilns. Jautāju sev, kāda tam visam jēga, taču tieši tur, nonākot ciematā un svinot Svēto Misi 15 cilvēkiem, skaidrākas kļuva manas attiecības ar Dievu un ticību. Man tapa skaidrs, ka šeit biju ieradies svinēt Svēto Misi tāpēc, ka Dievs mīl šos cilvēkus tāpat kā Viņš mīl mani. Tāpēc šīs mīlestības attiecības ar Dievu ir manas misijas motivācija. Tās atsver arī dažas grūtības, ar kurām saskaros šai vietā.

Tagad jūs esat pārcelts uz Džakartu, kur nodarbojaties ar jauniešu audzināšanu...

Džakarta ir metropole ar apmēram 15 miljoniem cilvēku. Precīzu iedzīvotāju skaitu grūti noteikt. Līdz ar pārcelšanos, notika lielas izmaiņas arī manā dzīvē. Dāvana, ko esmu saņēmis šeit, ir attiecības ar islāma pasauli. Šeit, Indonēzijā, dzīve daudzviet vēl noris sadarbības un iecietības garā, dialoga iespējas garā. Pastāv daudzas grupas, kas strādā starpreliģiju dialoga labā un sadarbojas arī cilvēktiesību aizstāvībā. Tās sastāv no dažādu reliģiju pārstāvjiem. Tā piemēram, šogad, ik mēnesi esam paredzējuši īstenot tikšanās ar ievērojamiem musulmaņu ticības pārstāvjiem, kas nāk uzrunāt mūsu semināristus. Redzam, ka musulmaņi ir ļoti apmierināti par šādu iespēju. Tiek veidotas attiecības un sadarbība. Veidojas patīkama atmosfēra un to patiešām uzskatu par Dieva dāvanu un par personīgu dāvanu man, jo iepriekš islāmu nepazinu, nepazinu musulmaņus. Tagad uzdrošinos teikt, ka ir nodibinātas skaistas, brālīgas attiecības.

Kādas ir gūtās atziņas, kurās vēlaties dalīties ar klausītājiem?

Visskaistākais, ko esmu sastapis šeit, Indonēzijā, ir attiecību skaistums. Nonākot no Eiropas Āzijā, var ievērot, ka joprojām pastāv ilgas pēc personīgām attiecībām, pēc īstām attiecībām. Cilvēki joprojām ir ļoti atvērti, pretimnākoši. Jūtu, ka pateicoties šīm attiecībām, pieaug attiecības arī ar Dievu. Tāpēc domāju, ka misija man ir palīdzējusi padziļināt šīs attiecības ar Tēvu. Mani brāļi ir kristieši, musulmaņi, citu reliģiju piederīgie. Esam visi Dieva mīlēti un domāju, ka Ticībai veltītais gads vēl vairāk palīdzēs pārliecināties par šo Dieva bezgalīgo mīlestību, ar kuru Viņš mīl visus cilvēkus.

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta