Mācīties vienam no otra. Katoļi un pareizticīgie Serbijā

„Vaļsirdība, jauna veida attiecības starp cilvēkiem un ikdienas dialogs. Tieši tas ir vajadzīgs Rietumu un Austrumu Baznīcai.” Pēc šādas pārliecības vadās Belgradas katoļu arhibīskaps Staņislavs Hočevars. Ar viņu Serbijas galvaspilsētā tikās laikraksta L’Osservatore Romano pārstāvji. Socioloģiskā izpratnē Katoliskā Baznīca Serbijā šodien ir minoritāte. Ticīgie šeit pārstāv visdažādākās tautības – horvātus, ungārus, albāņus, vāciešus, slovākus, čehus, bulgārus, rumāņus, slovēņus. Arhibīskaps Hočevars stāsta, ka saskaroties ar šīm daudzajām tautām, valodām un kultūrām, kā arī ar Baznīcas ritiem, ir svarīgi izveidot vienotību daudzveidībā, saglabāt katra ticīgā identitāti.

Par savu uzdevumu Katoliskās kopienas gans uzskata palīdzēt šīm tautām dzīvot saskaņā ar viņu dabiskajām tiesībām, valodu un kultūru, tai pašā laikā veicinot piederību vienai Baznīcai. Taču veikt šo uzdevumu nav viegli. Baznīcas struktūras, kas kalpoja šai vienotībai, bijušās Dienvidslāvijas laikā atradās Horvātijā, Slovēnijā, Bosnijā. Taču šodien Serbijas, kā arī Kosovas, Melnkalnes un Maķedonijas katoļi ir palikuši bez šīm struktūrām, proti, bez Bīskapu konferences sēdekļa, bez skolām, semināriem un bez adekvāta personāla, kas spētu sekmīgi veikt Baznīcas misiju.

Ja Dienvidslāvijas laikā katoļi sastādīja pusi no valsts iedzīvotāju skaita, šodien to ir palicis pavisam maz. Katoļi atrodas diasporā, tāpēc ir jārod jauns veids kā atjaunot savstarpējo vienotību un veicināt dialogu Katoliskajā Baznīcā, attiecībās ar vairumā esošajiem pareizticīgajiem, kā arī ar reformēto kopienu piederīgajiem, musulmaņiem un ebrejiem.

„Dialoga veicināšana ir galvenais uzdevums,” saka Serbijas katoļu kopienas gans. Viņš atzīst, ka šim uzdevumam ir jāsagatavo ne tikai priesteri, reliģiskie un reliģiskās, bet arī visi ticīgie laji. Kopš komunistiskās Dienvidslāvijas sabrukuma ir pagājuši jau daudzi gadi. Staņislavs Hočevars uzsver, ka šai jaunajā laikā ir jāveido jaunas attiecības, jo īpaši ar Serbijas Pareizticīgo Baznīcu – ne tikai tāpēc, ka tā ir skaitliski vislielākā, bet arī tāpēc, ka Pareizticīgo Baznīca vienmēr ir bijusi vistuvāk Katoliskajai Baznīcai. Atšķirības starp Austrumiem un Rietumiem vēsturiskā ziņā nav tik būtiskas. Tām drīzāk ir fenomenoloģisks raksturs, jo tās ir radušās, lai apliecinātu kultūras un nacionālo identitāti. Taču šī apliecināšanās vēlme ir izraisījusi daudzus ievainojumus. Arhibīskaps Hočevars uzskata, ka tos var dziedēt, veidojot jaunas attiecības. Viņš stāsta, ka šodien tiek sperti pirmie savstarpējas tuvināšanās soļi. Sadarbība notiek galvenokārt karitatīvajā, kultūras, masu mediju jomā, kā arī Baznīcas īpašumu atgriešanas procesā. Taču, kā atzīst Katoliskās Baznīcas pārstāvis, ir jādara daudz vairāk. Ir jārada tikšanās iespējas starp Austrumu un Rietumu Baznīcas teologiem, jāveido dialogs, apspriežot pastorālās atšķirības un eklezioloģisko praksi, lai pareizi interpretētu divas tradīcijas, jo gan katoļiem, gan pareizticīgajiem būtu daudz ko mācīties vienam no otra.

I. Šteinerte/VR/L’Osservatore Romano

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta