Tuvo Austrumu komplicētā realitāte. Saruna ar jezuītu tēvu Samiru K. Samiru

Tuvie Austrumi kā komplicēta realitāte, ko plosa politiskā nestabilitāte, iekšējie un ārējie konflikti. Kā šādā realitātē ir iespējama sadzīve starp cilvēkiem? Par šo jautājumu uz sarunu Vatikāna radio tika aicināts arābu vēstures, kultūras un islāma reliģijas docētājs Beirūtas Svētā Jāzepa universitātē, ēģiptiešu jezuīts Samirs Khalils Samirs (attēlā). Viņš pastāstīja: „Reliģiskā ziņā dominē islāma vairākums. Arī islāmu pārstāv dažādas grupas, kuru starpā bieži vien ir nesaprašanās un konflikti. Sadzīve starp reliģijām šeit galvenokārt nozīmē sadzīvi starp musulmaņiem un kristiešiem. Neērtības ir pastāvējušas vienmēr. Tas, ko šodien pārdzīvojam visā islāma pasaulē, ir nemitīga radikalizācija kā protests pret pasaulīgo varu, ko arābi definē kā Rietumu varu. Musulmaņi Rietumus identificē ar kristietību, neraugoties uz to, ka tie kļūst aizvien sekulārāki.”

Vai ir jūtams tukšums tajās nācijās, no kurām ir attālinājušies kristieši?

„Jo vairāk kristiešu atstāj valsti, jo vairāk sarūk daži modernitātes principi. Piemēram, cilvēktiesības. Līdz ar kristiešu skaita samazināšanos, solis atpakaļ tiek sperts ekonomikā, politikā un jo īpaši visā tajā, kas ir saistīts ar cilvēktiesībām – ar sievietes situāciju, reliģisko brīvību, sociālo progresu, nabadzīgo un vājāko sabiedrības locekļu sociālajām tiesībām. Ir ne mazums musulmaņu, kas saka: „lūdzu, palieciet, nebrauciet projām. Mēs taču esam dzīvojuši cits citam blakus gadsimtiem ilgi.”

Jūsuprāt, kas varētu likt funkcionēt multietniskām un multireliģiskām kopienām?

Domāju, ka vienīgais ceļš ir raudzīties uz atšķirībām kā uz bagātību, nevis kā uz kaut ko tādu, kas padara nabadzīgākus. Tas ir pirmais princips, ko ir pierādījusi vēsture. Tās nācijas, kas ir piekritušas dzīvot daudzveidībā, ir attīstītāko skaitā. Pašreizējā daudzkultūru realitāte neatbilst tai daudzkultūru realitātei, kas pie mums ir pastāvējusi gadu simtiem. Pamatojoties uz to, ir jāpieņem kopēji principi, vispirms jau valsts konstitūcija, kas garantē visu cilvēku vienlīdzību, atzīstot kultūras, vai strukturālās dažādības. Tas, ko vēlas kristieši, ir sistēma, kas nepieļauj nedz reliģisku, nedz kāda cita veida diskrimināciju. Šobrīd arābu pasaulē valda ļoti delikāta un sarežģīta fāze. Tiek pāriets no diktatoriālas, demokrātiju nepraktizējošas pasaules uz demokrātisku pasauli, kas cenšas atzīt katras cilvēka personas vērtību.

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta