Benedikta XVI vēstījums Lielajā gavēnī

Piektdien, 1. februārī, Vatikāns publicējis Benedikta XVI vēstījumu Lielā gavēņa laikam. Tā temats: „Ticība mīlestībai izraisa mīlestību. Un mēs pazinām un ticējām tai mīlestībai, kas Dievam ir uz mums” (1 Jņ 4, 16). „Lielā gavēņa svinēšana Ticības gada ietvarā dod mums lielisku iespēju pārdomāt par ticības un mīlestības attiecībām”, raksta pāvests. Viņš aicina visus katoļticīgos pievērst uzmanību saiknei starp ticību uz Dievu, uz Jēzus Kristus Dievu, un mīlestību, kas ir Svētā Gara darbības auglis un ved cilvēkus pa veltīšanās Dievam un saviem tuvākajiem ceļu. Dokuments sastāv no četriem punktiem: Ticība kā atbilde Dieva mīlestībai; Mīlestība kā dzīve ticībā; Nešķirāmā saikne starp ticību un mīlestību; Ticības prioritāte, mīlestības primāts. Ticība ir personīga piekrišana Dieva nesavtīgās mīlestības atklāsmei – uzsver Benedikts XVI vēstījuma pirmajā punktā. Runa ir par mīlestību, kas pilnībā atklājusies Kristū, un par piekrišanu, kas ietver visas cilvēka spējas.

Ticība ir tikšanās ar Dievu, kurš ir Mīlestība, un tajā iesaistās ne tikai sirds, bet arī prāts. Balstoties uz savu pirmo encikliku Deus Caritas est, pāvests atgādina, ka dzīvā Dieva iepazīšana ir ceļš, kas ved uz mīlestību, bet mūsu gribas “jā” Viņa gribai saista prātu, gribu un jūtas visu aptverošā mīlestības aktā (sal. Deus Caritas est, 17). No tā izriet, ka visiem kristiešiem un jo īpaši mīlestības kalpojumos iesaistītām personām ir nepieciešama ticība, jo tā modina viņos mīlestību un atver viņu sirdis līdzcilvēkiem (sal. 31). Pāvests piebilst, ka kristiešu galvenā atšķirīgā īpašība ir tieši ticībā balstīta un tās veidota mīlestība (sal. 7).

Otrajā punktā Svētais tēvs norāda, ka visa kristīgā dzīve ir atbilde Dieva mīlestībai. Taču pirmā atbilde ir tieši ticība – viņš uzsver. Šajā procesā ietilpst cilvēka pārveidošanās. Kad mēs ierādām vietu Dieva mīlestībai, mēs kļūstam Viņam līdzīgi un ņemam dalību Viņa paša mīlestībā – lasām dokumentā. Atvērties Dieva mīlestībai nozīmē atļaut Viņam mūsos mājot un ļaut Viņam panākt to, lai mēs mīlētu ar Viņu, Viņā un tāpat kā viņš. Tikai tad mūsu ticība kļūs patiesi darbīga mīlestībā (sal. Gal 5, 6) un Viņš mūsos iemājos (sal. 1 Jņ 4, 12).

Visa iepriekš teiktā gaismā kļūst skaidrs, ka mēs nekad nevaram atdalīt ticību no mīlestības jeb vienu otrai pretnostatīt – uzsver Benedikts XVI trešajā punktā. No vienas puses, tas, kurš tik ļoti uzsver ticības prioritāro un izšķirošo lomu, ka mazvērtē un pat gandrīz vai nonicina konkrētos žēlsirdības darbus, kā arī sašaurina mīlestību līdz vispārējam humānam aktam, rīkojas aprobežoti. Tomēr no otras puses, pārspīlēti iestāties par mīlestības un ar to saistīto darbu pārākumu, domājot, ka darbi aizstāj ticību, nozīmē rīkoties tikpat aprobežoti. Lai garīgā dzīve būtu veselīga, nepieciešams izvairīties gan no fideisma, gan arī no morālistiska aktīvisma – lasām vēstījumā Lielā gavēņa laikam. Šajā kontekstā pāvests atgādina, ka Baznīcā jāpastāv līdzās un jābūt integrētām abām divām lietām – kontemplācijai un darbībai. Reizēm tik tiešām tiek mēģināts jēdzienu “žēlsirdība” apzīmēt ar solidaritāti vai vienkārši ar humāno palīdzību. Turpretī ir svarīgi atcerēties, ka vislielākais mīlestības darbs ir tieši evaņģelizācija jeb “Vārda kalpošana” – uzsver Benedikts XVI. Nav nevienas svētīgākas un, līdz ar to, izcilākas žēlsirdības darbības sava tuvākā labā kā Dieva Vārda maizes laušana, Evaņģēlija Labās Vēsts atklāšana, ievadīšana attiecībās ar Dievu, jo tieši evaņģelizācija veicina cilvēka personas izaugsmi viscēlākā un vispilnīgākā veidā. Pateicoties Evaņģēlija sludināšanai, mēs iepazīstam Dieva nesavtīgo mīlestību. Ja to ar ticību pieņemam, tad varam piedzīvot būtiskas izmaiņas. Gavēnis, ar kristīgajai dzīvei domātajām tradicionālajām norādēm, aicina mūs tieši uz to, lai mēs bagātinātu savu ticību, vērīgāk un vairāk klausoties Dieva Vārdu, un pieņemot sakramentus; bez tam, vienlaikus esam aicināti augt žēlsirdībā, Dieva un tuvākā mīlestībā arī pateicoties konkrētajām norādēm attiecībā uz gavēšanu, gandarīšanu un žēlsirdības darbiem – lasām vēstījumā.

Ceturtajā punktā Benededikts XVI atgādina, ka viss sākas ar ticību, taču tā kļūst patiesi autentiska tikai tad, ja to vainago mīlestība. Ticība, kas ir dāvana un atbilde, atklāj mums patiesību par Kristu kā iemiesoto un krustā sisto Mīlestību, kurš pilnīgi un līdz galam izpildīja Tēva gribu un atklāja dievišķās žēlsirdības pret tuvāko bezgalīgo lielumu; ticība iedēstī sirdī un prātā stingru pārliecību, ka tieši šī Mīlestība ir vienīgā, kas uzvar ļaunumu un nāvi. Ticība aicina mūs raudzīties uz nākotni ar cerību, paļāvīgi gaidot Kristus mīlestības uzvaras piepildījumu. Savukārt žēlsirdība liek mums ienākt Dieva mīlestībā, kas atklājusies Kristū; tā liek mums brīvi un apzināti atdot visu sevi Debesu Tēvam un saviem brāļiem tāpat kā atdeva sevi Jēzus. Izlejot mūsos mīlestību, Svētais Gars panāk, ka mūsu sevis atdeve līdzinās paša Jēzus atdevei: tā ir dēla atdeve Dievam un brālīga atdeve katram cilvēkam (sal. Rom 5, 5). Pāvests uzsver, ka viss sākas ar pazemīgu ticības atvērtību, tas ir, ar apziņu, ka esam Dieva mīlēti, bet ir jānonāk pie mīlestības patiesības, proti, pie prasmes mīlēt Dievu un savu tuvāko, jo mīlestība paliek mūžīgi un tā ir visu tikumu piepildījums (sal. 1 Kor 13, 13).

Benedikts XVI visiem ticīgajiem novēl izdzīvot vērtīgo Lielā gavēņa laiku tā, lai atdzīvinātu savu ticību uz Jēzu Kristu un tādā veidā ieietu Viņa mīlestības pret debesu Tēvu un katru brāli un māsu, ko savā dzīvē satiekam, kustībā. Lielajā gavēnī gatavojamies svinēt Kristus nāves un Augšāmcelšanās notikumu, caur kuru Dievs savā mīlestībā atpirka pasauli un izgaismoja cilvēces vēsturi – lasām pāvesta vēstījumā.

J. Evertovskis / VR