Ticēt nozīmē paļauties uz Dievu, balstīt uz Viņu savu dzīvi un iziet no sevis, lai
ikdienā kļūtu citiem par Dieva klātbūtnes zīmi – sacīja Benedikts XVI vispārējās audiences
laikā. Ticības gada ietvarā, 23. janvārī pāvests iesāka jaunu katehēžu ciklu par Ticības
apliecinājumu. Credo sākas ar vārdiem: „Es ticu uz Dievu”. Svētais tēvs norādīja,
ka šis apgalvojums ir visa pamatā, jo tas ir logs uz attiecību ar Kungu bezgalīgi
plašo pasauli. Šī šķietami vienkāršā frāze ieved mūs Dieva noslēpumā. „Būdami lepni
par savu ticību, nebaidieties iet pret straumi! Pretojieties konformisma kārdinājumam!
Atklājiet Dievu tur, kur mīt elki, valda egocentrisms un cilvēks dzīvo ilūzijā, domājot,
ka viņš ir visvarens”, sacīja Benedikts XVI, uzrunājot svētceļniekus franču valodā.
Līdzīgus vārdus Svētais tēvs ierakstīja arī mikroblogošanas vietnē Twitter:
„Šodien parādās daudzi viltus dievi. Ja kristieši grib būt uzticīgi, viņi nedrīkst
baidīties iet pret straumi”.
Katehēzes mācībā pāvests atgādināja, ka ticība,
kas ir Dieva dāvana, vienlaikus saistās ar cilvēka atbildību un pūliņiem. Dievs veido
ar mums dialogu, lai mēs, pateicoties ticībai, iemantotu dzīvi vienotībā ar Viņu.
Kur varam sadzirdēt Dievu, kurš mūs uzrunā? – jautāja Benedikts XVI. Viņš norādīja,
ka Dieva Vārdu varam sadzirdēt Svētajos Rakstos. Šī grāmata ir mūsu garīgās dzīves
barība. Visa Bībele runā par ticību un atklāj mums, ko nozīmē ticēt. Pirmais spilgtākais
ticības paraugs ir Ābrahams. Tāpēc šodienas katehēzē pāvests pievērsās viņa personībai.
Ābrahamam bija jāatstāj sava tēva mājas un jādodas uz Dieva norādīto zemi.
Par to varam lasīt Radīšanas grāmatā (12, 1) un sv. Pāvila vēstulēs (Rom 4, 11-12;
Ebr 11, 8-10). Kā viņa vietā būtu rīkojušies mēs? – jautāja pāvests. Ābrahama gadījumā
runa ir par došanos tumsā, nezinot, uz kurieni Dievs viņu vedīs. Lai ietu šo ceļu,
bija vajadzīga radikāla paklausība un uzticēšanās, kas iespējama tikai pateicoties
ticībai. Svētais tēvs paskaidroja, ka nezināšanas tumsu tomēr kliedēja apsolījuma
gaisma. Savai pavēlei Dievs pievieno klāt apsolījumu, kas paver cerības apvāršņus
(sal. Rad 12, 2-3). Dievs apsola, ka Ābrahams tiks svētīts. Vecajā Derībā svētība
saistījās pamatā ar dzīvības dāvanu, auglīgumu, pēcnācēju radīšanu, kā arī ar zemes
iegūšanu savā īpašumā, kur varētu iekārtoties un mierīgi dzīvot.
Ābrahams,
kuru sauc par „ticīgo tēvu”, ticībā atbildēja Dieva aicinājumam un tika svētīts. Kāds
tam ir sakars ar mūsu dzīvi? – jautāja Benedikts XVI. Teikt „es ticu uz Dievu” nozīmē
uzticēties Dievam, un paļauties uz Viņu; tas nozīmē uzticēties viņam ne vien grūtību
brīžos un veltīt Viņam laiku ne tikai pāris brīžus dienā vai nedēļā, bet uzticēt Viņam
visu savu dzīvi; tas nozīmē pilnībā balstīt savu dzīvi Dievā un ļaut Viņa Vārdam mūs
vadīt. Ticēt nozīmē atgriezties un pilnīgi izmainīt savu dzīvi. Katru reizi, kad piedalāmies
Kristībās, mums vajadzētu sev pajautāt, kā mēs savā ikdienas dzīvē izdzīvojam lielo
ticības dāvanu – mudināja pāvests vispārējās audiences dalībniekus.
Ticīgais
Ābrahams māca mūs ticēt; pats būdams svešinieks, viņš rāda mums ceļu uz īsto tēviju.
Ticēt nozīmē būt svētceļniekiem šīs zemes virsū; svētceļniekiem, kuri ir ceļā uz debesu
tēviju. Ticēt uz Dievu nozīmē atklāt vērtības, kas bieži vien ir pretrunā ar pašreizējā
laika modes tendencēm un uzskatiem – atgādināja Svētais tēvs. Ticēt nozīmē pieņemt
tādus kritērijus un uzvedības modeļus, kas atšķiras no kopējā domāšanas veida.
Benedikts
XVI uzsvēra, ka, lai dzīvotu saskaņā ar savu ticību, kristietis nedrīkst baidīties
iet pret straumi. Viņam jāpretojas kārdinājumam pielāgoties valdošajai mentalitātei.
Daudzviet Dievs tiek izstumts no sabiedrības. Viņa vietu ir ieņēmuši dažādi elki,
un vispirms tas ir paša cilvēka „es”. Pat tik ļoti noderīgais zinātnes un tehnikas
progress ir radījis cilvēkā ilūziju, ka viņš ir visvarens un pašpietiekams. Pieaugošais
egocentrisms ir izsitis no līdzsvara cilvēku savstarpējās attiecības un sabiedrības
uzvedību. Tomēr slāpes pēc Dieva nevar apslāpēt – atzina pāvests. Evaņģēlija vēsts
turpina skanēt daudzu jo daudzu ticīgo ļaužu vārdos un darbos. Svētais tēvs piebilda,
ka ticības ceļš reizēm ir grūts ceļš, bet neskatoties uz to, esam aicināti drosmīgi
sekot Kristum. Apliecināt „es ticu uz Dievu” nozīmē nemitīgi iziet no sevis un būt
par skaidru Dieva klātbūtnes zīmi pasaulei, jo ar šo klātbūtni saistās pestīšana,
cerība un dzīvības pārpilnība, kurai nekad nebūs gala.
Uzrunājot atsevišķas
svētceļnieku grupas, Benedikts XVI sveica Bozē Ekumenisko studiju skolas audzēkņus
un militāros kapelānus no Lielbritānijas, kuri nesen atgriezās no Afganistānas. Pāvests
atgādināja, ka sv. Pāvila atgriešanās svētkos noslēgsies Lūgšanu nedēļa par kristiešu
vienotību. Viņš novēlēja, lai dažādu kristīgo konfesiju ticīgo lūgšanas šajā Ticības
gadā nes bagātīgus augļus, proti, lai tās vainago dziļāks savstarpējs dialogs, patiesības
meklējumi un izlīgšanas žesti. Speciālā aicinājumā pāvests izteica līdzjūtību Indonēzijas
tautai, kas cieš no postošiem plūdiem. Svētais tēvs aicināja visus lūgties par dabas
katastrofas upuriem un sniegt viņiem konkrētu palīdzību.