Sākusies Lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību

Tāpat kā ik gadus, janvārī viena nedēļa ir veltīta lūgšanām par kristiešu vienotību. Tas ir laiks, kurā atskatāmies arī uz iepriekšējā gada ekumeniskajiem notikumiem. 2012. gadā kristīgā pasaule atvadījās no četriem patriarhiem, kuri pārkāpa mūžības slieksni. Tie ir Koptu Pareizticīgo Baznīcas patriarhs Šenouda III, Etiopijas Pareizticīgo Baznīcas patriarhs Abuna Paulos, Bulgārijas Pareizticīgo patriarhs Maksims un Antiohijas Grieķu-pareizticīgo patriarhs Ignācijs IV. Viņu vietā ir nākuši jauni kopienu vadītāji. Vadības maiņa ir notikusi arī Anglikāņu Baznīcā, pēc tam, kad no sev uzticētā Kenterberijas arhibīskapa pienākumiem atkāpās Rovens Viljamss.

Gada laikā, protams, ir notikušas arī būtiskas tikšanās starp kristīgajām kopienām, lai arī šoreiz uzmanība lielākoties bija veltīta nākamo lielo saietu rīkošanai. To skaitā ir Baznīcu Ekumeniskās padomes ģenerālasambleja, kas šī gada novembrī notiks Busanā, Dienvidkorejā, 1700 gadu svinības, kopš Milānas edikta izdošanas, pasākumi, kas 2017. gadā saistīsies ar 500 gadu atceri, kopš veikta Protestantu Reforma.

Tāda ekumeniskā sadraudzība, kāda ir vērojama šodien, pirms dažiem gadu desmitiem vēl nebija iedomājama. Šodien nav iespējams nepamanīt arī milzīgo pentekostālisma un evaņģēlisko kopienu izplatību visā pasaulē. Tās ir ekleziālās realitātes ar minimālu, vai pavisam neeksistējošu hierarhisko struktūru. Cenšoties veidot ar tām attiecības, vēsturiskās Baznīcas tikai nesen ir sākušas dibināt uzklausīšanas un dialoga organismus ar šīm kopienām.

Kā atzīst Armēņu Apustuliskās Baznīcas katolikoss Arams I, mūsdienu kristietībā esam liecinieki pārejai no institucionālā ekumenisma uz pamata ekumenismu, no multikonfesionālā ekumenisma uz konfesionālo, no globālā ekumenisma uz reģionālo.

Liels ir četru mūžībā aizgājušo patriarhu devums ekumeniskajā dialogā. Antiohijas grieķu-pareizticīgo patriarhs Ignācijs IV Hazims jau daudzus gadu desmitus ir bijis viens no galvenajiem ekumeniskā dialoga meistariem. Viņš ir viens no „Pareizticīgo jaunatnes” kustības dibinātājiem Libānā un Sīrijā. Kustība izveidota jau tālajā 1942. gadā. Vēsturē ir ienākusi viņa uzruna Ekumeniskajā saietā Upsalā 1968. gadā, kur Ignācijs IV Hazims akcentēja Svētā Gara darbību, kas dara jaunas visas lietas. Antiohijas Grieķu-pareizticīgo Baznīca ir bijusi viena no pirmajām, kuras ar teoloģisko memorandu ir atbildējušas uz pāvesta Jāņa Pāvila II enciklikā „Ut unum sint” ietverto aicinājumu kopā pārdomāt par jaunām Romas bīskapa primātkalpošanas formām.

Etiopijas pareizticīgo Baznīcas patriarhs Pauloss, savukārt, bija viens no astoņiem Baznīcu Ekumeniskās padomes prezidentiem, kas ievēlēti 2006. gadā Porto Alegrē notikušajā ģenerālasamblejā. Trīs no mirušajiem patriarhiem savas respektīvās kopienas vadīja sākot no 70. gadiem. Tātad, viņu kalpojums notika ļoti sarežģītā laikā, kad notika lieli sociālie un ekumeniskie pārveidojumi.

Bāzeles ekumeniskās kopienas mūks Gvido Dotti ielūkojas ekleziālajās izvēlēs, kas ir saistītas ar pašreizējām sociālajām un politiskajām izmaiņām pasaulē, jo īpaši Ēģiptē un Tuvo Austrumu zemēs. Viņš izceļ procedūru, kādu ievēro Ēģiptes Koptu Pareizticīgo Baznīca. Izvēloties jauno patriarhu, visas diecēzes prezentēja komisijai 17 kandidātus – starp tiem mūkus un bīskapus. Kad kandidātu saraksts tika samazināts līdz pieciem, viss elektorālais korpuss, kurā ietilpst ap 2500 cilvēku, to skaitā mūki, bīskapi, priesteri un laji, kas pārstāv gan vietējo Baznīcu, gan diasporu, iecēla 3 kandidātus. No šiem trim kandidātiem līdzīgi Matejam Apustuļu darbos, tika izlozēts jaunais patriarhs. Visas izvēles fāzes pavadīja visas ticīgo kopienas gavēnis un lūgšanas. „Protams, neviens izvēles instruments nespēj garantēt, ka cilvēciskā izvēle atbilst Dieva gribai,” raksta Bāzeles ekumeniskās kopienas pārstāvis, „taču tad, kad kristīgās kopienas spēj atvēlēt vietu Svētā Gara darbībai un uzklausa Dieva Vārdu, tad arī ekleziālās struktūras atrod savu autentisko kvalitāti, kalpojot vienotībai savā starpā un vienotībai ar Dievu.”

I. Šteinerte/VR