Kristīgā ticība ir cieši saistīta ar konkrēto ikdienas dzīvi

Ticību nevajadzētu aprobežot ar jūtām un emocijām. Tā aptver visu mūsu dzīvi kopumā – sacīja Benedikts XVI trešdien, 9. janvārī, uzrunājot Pāvila VI zālē, Vatikānā, sapulcējušos vispārējās audiences dalībniekus no daudzām valstīm. Katehēzes mācībā pāvests pievērsās Kristus Iemiesošanās noslēpumam. Vārds „iemiesošanās” šajā Ziemassvētku laikā izskan īpaši bieži. Taču ko tas nozīmē? – jautāja Svētais tēvs. Dieva Dēls kļuva Cilvēks, tādā veidā pavērdams mums ceļu uz debesīm un uz pilnīgu vienotību ar Viņu. Uzrunā pāvests parādīja, ka kristīgā ticība ir ļoti konkrēta un ir cieši saistīta ar mūsu ikdienas dzīvi pasaulē. Kādā veidā izpaužas šis ticības reālisms? Vārds „iemiesošanās” (latīņu valodā „incarnatio”) kristīgajā reliģijā ieņem centrālo vietu. Svētais Ignācijs no Antiohijas un svētais Irenejs izmantoja šo terminu, runājot par Jāņa evaņģēlija prologu: „Un Vārds kļuva miesa” (Jņ 1, 14).

Benedikts XVI skaidroja, ka vārds „miesa” apzīmē cilvēku visā viņa integritātē, īpaši izceļot viņa laicīgumu un trauslumu. No tā izriet, ka pestīšana, ko Dievs dāvā, pateicoties sava Dēla Jēzus Kristus cilvēktapšanai, attiecas uz katru cilvēku, kurš dzīvo šajā pasaulē, lai kādā situācijā viņš atrastos. Dievs pieņēma cilvēka veidu, lai cilvēku dziedinātu no visa, kas viņu šķir no Dieva, un lai dāvātu viņam Dieva bērna dzīvi. Sv. Irenejs šajā sakarā rakstīja: „Jo Vārds tapis Cilvēks, un Dieva Dēls – Cilvēka Dēls tā iemesla dēļ, lai cilvēks nonāktu vienotībā ar Vārdu un līdz ar to, saņemdams dievišķo filiāciju, kļūtu par Dieva dēlu” (Adversus haereses 3, 19, 1: PG 7, 939; sal. Katoliskās Baznīcas katehisms 460).

„Vārds kļuva miesa” – tā ir viena no patiesībām, pie kurām esam tik ļoti pieraduši, ka mūs vairs gandrīz neaizkustina. Pāvests atzina, ka dažreiz mēs pievēršam lielāku vērību ārējiem aspektiem – spožajām svētku krāsām – nekā pašam noslēpumam, kuru Ziemassvētkos svinam. Tāpēc, pirmkārt, būtu labi atkal no jauna iemācīties brīnīties Jēzus cilvēktapšanas lielā noslēpuma priekšā. Dievs ieradās šajā pasaulē, atnāca kā mazs bērns, auga, strādāja, domāja ar cilvēcisko prātu, mīlēja ar cilvēcisko sirdi un kā cilvēks staigāja pa šīs zemes putekļainajiem ceļiem kopā ar cilvēkiem, lai dāvātu viņiem savu dzīvi.

Otrkārt, vajadzētu pievērst uzmanību dāvanas aspektam. Ziemassvētkos apmaināmies ar dāvanām – sacīja Svētais tēvs. Parasti tas ir cieņas un mīlestības pret otru cilvēku žests. Norāde uz dāvanu apmaiņu figurē arī liturģijas tekstā. Mēs esam aicināti pievērst savu uzmanību vislielākajai Ziemassvētku dāvanai. Svētajā Naktī Dievs, kļūdams Cilvēks, dāvāja cilvēkiem pats sevi. Viņš pieņēma mūsu cilvēcisko dabu, lai dāvātu mums savu dievišķo dzīvi. Tā ir liela dāvana – uzsvēra Benedikts XVI.

Arī tad, kad mēs dāvinām, nav svarīgi, vai dāvana ir dārga vai nav dārga; tas, kurš nespēj dāvāt nedaudz kaut ko no sevis, dāvina par maz – atzina Svētais tēvs. Reizēm iznāk gluži pretēji – mēs mēģinām aizvietot savu sirdi un sevis atdevi ar naudu vai citām materiālām lietām. Iemiesošanās noslēpums parāda mums to, ka Dievs tā nerīkojās: Viņš dāvāja nevis kādu lietu, bet pats sevi caur savu vienīgo Dēlu. Lai mācāmies no šī piemēra, kā jānotiek dāvināšanai. Svarīgi, lai mūsu attiecības iezīmētu nesavtība un mīlestība.

Dieva darbība neaprobežojas ar vārdiem – turpināja pāvests. Tāpēc viņš aicināja pievērst uzmanību Dieva mīlestības reālismam, kas vēl nebijušā veidā parādījās tieši Iemiesošanās noslēpumā. Dieva Dēls kļuva īsts Cilvēks – Viņš piedzima no Jaunavas Marijas konkrētā vietā un konkrētā laikā, auga ģimenē, draudzējās ar citiem bērniem, vēlāk veidoja mācekļu kopienu, paaicināja apustuļus, cieta un nomira krusta nāvē. Šis Dieva rīcības veids liek mums ieskatīties sevī un uzdot sev jautājumu, kāda ir mūsu ticība? Cik tā ir reāla, konkrēta? Benedikts XVI uzsvēra, ka ticība nedrīkst aprobežoties ar jūtām un emocijām, tai jācaurauž visa mūsu konkrētā ikdienas dzīve. Ticībai jāparādās konkrētos darbos. Dievs dalījās ar mums visā, izņemot grēku. Viņš neaprobežojās ar vārdiem, bet sniedza praktiskas norādes, kā mums vajadzētu dzīvot, lai mēs būtu laimīgi.

Svētā Pija X izdotajā katehismā, ko vēl atceras daži vecāka gada gājuma ticīgie, atrodam jautājumu: „Ko mums jādara, lai dzīvotu saskaņā ar Dieva prātu?” Turpat skan šāda atbilde: „Lai dzīvotu saskaņā ar Dieva prātu, mums jātic Viņa atklātajām patiesībām un ar Viņa žēlastības palīdzību jāievēro baušļus. Šo žēlastību saņemam caur sakramentiem un lūgšanu”. Tātad, ticība skar ne tikai prātu un sirdi, bet tā aptver visu mūsu dzīvi – piebilda Benedikts XVI.

Katehēzes noslēguma daļā pāvests norādīja, ka Dieva Dēla Iemiesošanās izgaismo jautājumu: Kas ir cilvēks? Jēzus atklāj patiesību par cilvēku. „Patiesībā tikai cilvēktapušā Vārda noslēpumā cilvēka noslēpums kļūst patiešām skaidrs”, lasām Vatikāna II koncila pastorālajā konstitūcijā „Gaudium et spes” (22). Benedikts XVI piebilda, ka Betlēmē dzimušajā Bērnā Jēzū varam saskatīt cilvēka patieso seju. Esam aicināti atvērties Kristus žēlastības darbībai un sekot Viņam savā ikdienas dzīvē. Tas ir vienīgais veids, kā varam īstenot Dieva mīlestības plānu savā dzīvē.

J. Evertovskis / VR