Publicēts pāvesta vēstījums lūgšanu dienai par garīgajiem paaicinājumiem

„Paaicinājumi – ticībā balstītas cerības zīme” – tāds ir pāvesta vēstījuma temats 50. Pasaules lūgšanu dienai par garīgajiem paaicinājumiem. Lūgšanu diena tiek svinēta ceturtajā Lieldienu svētdienā un jaunajā, 2013. gadā, tā iekritīs 21. aprīlī. Vēstījums publicēts sestdien, 15. decembrī. „Cerība nozīmē gaidīt kaut ko pozitīvu nākotnē, taču tai mūs ir jābalsta jau tagadnē, ko nereti iezīmē neapmierinātība un neveiksmes,” raksta pāvests. Viņš atzīmē, ka Vecās Derības vēsturē nemitīgi parādās kāds elements, proti, patriarhiem doto Dieva apsolījumu atcere. Ir nepieciešams uzticēties Dievam, lai kādu dienu sasniegtu „Apsolīto zemi”.

„Cerēt, tātad, nozīmē ticēt uzticīgajam Dievam, kas tur savus apsolījumus,” raksta Benedikts XVI. Kas īsti slēpjas aiz Dieva uzticības, uz kuru esam aicināti paļauties ar ciešu cerību? „Tā ir mīlestība,” norāda pāvests. Viņš paskaidro, ka tieši šī mīlestība, kas pilnībā izpaužas Jēzū Kristū, pārņem mūsu eksistenci, prasa atbildi par to, ko katrs vēlas darīt savā dzīvē, cik lielā mērā viņš ir gatavs savu dzīvi likt uz spēles, lai pilnībā to īstenotu. Dieva mīlestība dažreiz iet neiedomājamus ceļus, taču vienmēr sasniedz tos, kuri ļauj Viņam sevi atrast. Šī prasīgā, dziļā mīlestība, dod mums drosmi, liek cerēt uz dzīves gājumu un nākotni, uzticēties sev pašiem, vēsturei un citiem.

Pāvests atgādina, ka tāpat kā savas šīszemes dzīves laikā, arī šodien Augšāmcēlušais Jēzus staigā mūsu dzīves ceļus un redz mūs iegrimušus ikdienas aktivitātēs, redz mūsu vēlēšanās un mūsu vajadzības. Tieši ikdienā viņš turpina mūs uzrunāt un aicina īstenot mūsu dzīvi kopā ar Viņu – vienīgo, kurš spēj remdēt mūsu cerības slāpes. Benedikts XVI paskaidro, ka sekot Jēzum, nozīmē iekļaut savu gribu Jēzus gribā, dot Viņam priekšroku, nolikt Viņu pirmajā vietā visā tajā, kas veido daļu no mūsu dzīves – ģimenē, darbā, personīgajās interesēs. Tas nozīmē, uzticēt Viņam savu dzīvi, dzīvot dziļā vienotībā ar Viņu, caur Viņu ienākt kopībā ar Tēvu un Svēto Garu, un līdz ar to, arī ar brāļiem un māsām. Šī dzīves kopība ar Jēzu ir privileģēta „vieta”, kurā izpausties cerībai un kur dzīve iegūs brīvību un pilnību.

„Priesteriskie un reliģiskie paaicinājumi dzimst no personīgās tikšanās pieredzes ar Kristu, no sirsnīga un uzticīga dialoga ar Viņu, lai ienāktu Viņa gribā. Tāpēc ir nepieciešams augt ticības pieredzē, dziļās attiecībās ar Jēzu, Viņa balss iekšējā uzklausīšanā, kas atbalsojas mūsos. Šis ceļš, kas mūs dara spējīgus uzņemt Dieva aicinājumu, var īstenoties kristīgo kopienu iekšienē, kas dzīvo intensīvā ticības gaisotnē, kas liecina par evaņģēliskajām vērtībām, kam piemīt misionārā dedzība pilnībā dāvāt sevi Dieva valstības labā, un kas uztur sevi ar sakramentiem, jo īpaši, ar Euharistiju, un ar neatlaidīgu lūgšanu dzīvi.

Runājot par lūgšanu, pāvests uzsver, ka kristīgajai kopienai tā palīdz pieaugt ticībā un vienmēr atjaunot pārliecību, ka Dievs nekad neatstāj savu tautu, ka Viņš to atbalsta, rosinot īpašos paaicinājumus uz priesterību un konsakrēto dzīvi, lai tie būtu cerības zīmes pasaulei. Priesteri un reliģiskie ir aicināti bez nosacījumiem dāvāt sevi Dieva tautai, veikt mīlestības kalpojumu Evaņģēlijam un Baznīcai, veikt cerības kalpojumu, ko var dāvāt tikai Dievam atvērts apvārsnis. Tāpēc viņi ar savas ticības liecību un ar savu apustulisko dedzību var nodot, jo īpaši jaunajām paaudzēm, dzīvu vēlēšanos dāsni un nevilcinoties atbildēt Kristum, kurš aicina sev sekot pavisam tuvu. Kad Jēzus māceklis pieņem dievišķo aicinājumu uz priesterisko un konsakrētās dzīves kalpojumu, viņš ir salīdzināms ar vienu no kristīgās kopienas visgatavākajiem augļiem, kas ar īpašu uzticību un cerību palīdz raudzīties Baznīcas nākotnē un evaņģelizācijas darbā. Šis darbs vienmēr prasa jaunus strādniekus Evaņģēlija sludināšanā, Euharistijas svinēšanā, Izlīgšanas sakramenta piešķiršanā.

Pāvests novēl, lai jaunieši, ko ieskauj daudzi pavirši un efimēri piedāvājumi, spēj izjust patieso vērtību, augsto mērķu un radikālo izvēļu pievilcību, lai, ejot Jēzus pēdās, kalpotu citiem.

I. Šteinerte/VR