Kristieša aicinājums – atklāt pasaulei Dieva mīlestības plānu

Kas ir ticības akts? – jautāja Benedikts XVI, uzrunājot uz vispārējo audienci trešdien, 5. decembrī, Svētā Pāvila zālē sanākušos svētceļniekus. Ticības akts ir cilvēka atbilde Dievam, kurš atklāj sevi un savu mīlestības nodomu – viņš sacīja. Ticēt nozīmē brīvi pieņemt Patiesību, kas ir Dievs. Tas nozīmē pieņemt Patiesību, kas ir Mīlestība. Šis process ietver sevī radikālas pārmaiņas. Tas saistās ar „atgriešanos” un „mentalitātes maiņu”, lai Dievs kļūtu par cilvēka dzīves stipro klinti. Ja sākam uz dzīvi raudzīties ar Dieva skatienu, tā izmainās, kļūst stabila, un cilvēks stingri stāv ar abām kājām uz zemes. Audiences laikā Benedikts XVI vērsās pie pasaules sabiedrības ar speciālu aicinājumu sakarā ar traģisko situāciju Kongo Demokrātiskajā Republikā. Viņš norādīja, ka no šīs Melnā kontinenta zemes austrumu reģiona turpina pienākt satraucošas ziņas par humanitāro situāciju. „Šajā valstī jau kopš vairākiem mēnešiem notiek bruņotie konflikti un vardarbība”, sacīja Svētais tēvs. „Lielai daļai iedzīvotāju trūkst izdzīvošanai nepieciešamo lietu. Tūkstoši bija spiesti pamest savas mājas un meklēt glābiņu citur.” Tāpēc pāvests atkārtoti aicināja uz dialogu un izlīgšanu, un lūdza starptautisko kopienu rīkoties tā, lai apmierinātu šīs tautas pamatvajadzības.

Balstoties uz apustuļa Pāvila vēstules efeziešiem pirmajiem pantiem (sal. 1, 3-14), katehēzes mācībā Benedikts XVI runāja par Dieva „mīlestības nodomu”. Viņš parādīja, kāds ir cilvēka aicinājums. Svētais tēvs arī atgādināja, cik būtiski mūsu dzīve un darbība šajā pasaulē ir saistīta ar mūžīgo dzīvi. Minētajā vēstules efeziešiem fragmentā lasām: „Lai slavēts Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas mūs Kristū svētījis visādā garīgā svētībā debesīs. Viņā Viņš mūs izredzējis pirms pasaules radīšanas, lai mēs mīlestībā būtu svēti un nevainīgi Viņa priekšā. Iepriekš paredzējis, Viņš savā labprātībā nolēma mūs pieņemt sev par bērniem caur Jēzu Kristu (…)”.

Benedikts XVI paskaidroja, ka vīrietis un sieviete, kā arī visa radība, nav nejaušības rezultāts. Dievs mūs ir gribējis kopš mūžības. No šī apgalvojuma izriet, ka mūsu aicinājums ir ne tikai būt šajā pasaulē, bet tas ir daudz cēlāks. Mūsu aicinājums ir būt Dieva izvēlētiem Jēzū Kristū vēl pirms pasaules radīšanas. Var pat teikt, ka Kristū mēs dzīvojam kopš mūžības – sacīja pāvests. Dievs uzlūko mūs savā Dēlā Jēzū kā savus adoptētos bērnus. Šis Dieva „labvēlības plāns”, ko apustulis Pāvils sauc par „mīlestības plānu”, tiek dēvēts arī par dievišķās gribas „noslēpumu”, kas iepriekš bija apslēpts, bet tagad ir atklāts Kristus Personā. No iepriekš teiktā izriet, ka Dievs ar savu iniciatīvu vienmēr pārspēj cilvēku. Viņš dāvā cilvēkam savu mīlestību, tādējādi viņu ietverot šajā mīlestības plānā un pārveidojot – piebilda pāvests.

Kāds ir šī noslēpumainā plāna mērķis? – jautāja Svētais tēvs. Kāds ir dievišķās gribas kodols? Tas ir sekojošs: „Visu, kas debesīs un kas virs zemes, atjaunot Kristū” (Ef. 1, 10). Benedikts XVI paskaidroja, ka šajā fragmentā slēpjas viens no Jaunās Derības centrālajiem apgalvojumiem. Teiktais ļauj izprast Dieva pestīšanas plānu, Viņa mīlestības nodomu attiecībā uz cilvēci. Runa ir par visas radības atjaunotni, par piepildījumu, par visa atkal apvienošanu Kristū. Pāvests piebilda, ka pestīšanas vēstures centrs ir pats Kristus. Viņš, nodibinot saikni ar cilvēku un pats kļūdams cilvēks, atklāja Dieva plānu. Viņš atklāja pats sevi.


Šī caur Svētā Gara darbību īstenotā vienotība Kristū, ko Dievs dāvāja visiem cilvēkiem ar Atklāsmes gaismu, nav kaut kāda mūsu cilvēciskās dabas piedeva. Šī vienotība ir mūsu dziļāko vēlmju piepildījums. Ilgas pēc bezgalīgā un dzīves pilnības mīt katra cilvēka sirds dziļumos un ļauj viņam atvērties nevis pārejošajai un ierobežotajai, bet mūžīgajai laimei. Sv. Bonaventūra no Baņoredžo, runājot par Dievu, kur sevi atklāj, un kurš uzrunā mūs caur Svētajiem Rakstiem, apgalvo: „Svētie Raksti ir grāmata, kurā ir ierakstīti mūžīgās dzīves vārdi, lai mēs ne tikai ticētu, bet arī iemantotu mūžīgo dzīve, kur redzēsim un mīlēsim, un kur tiks piepildītas visas mūsu ilgas”.

Šajā kontekstā Benedikts XVI norādīja, ka ticības akts ir cilvēka atbilde Dieva atklāsmei. Runa ir par „ticības paklausību” (Rom 16, 26; 1, 5; 2 Kor 10, 5-6), „ar kuru cilvēks brīvprātīgi sevi visu uztic Dievam, sniedzot pilnīgu prāta un gribas pakļāvību Dievam, kurš atklāj, un brīvprātīgi piekrītot Viņa dotajai Atklāsmei” (Dei Verbum, 5). Pāvests piebilda, ka ticība būtiski izmaina mūsu attieksmi pret citiem cilvēkiem un visu pārējo radību, jo sākam uz visu raudzīties ar paša Dieva skatienu. No vienas puses, ticēt nozīmē ļaut, lai Dievs vada mūs caur savu Vārdu un sakramentiem, un tādējādi palīdz saprast, kā rīkoties. No otras puses, ticēt nozīmē izprast lietas tā, kā izprot Dievs, izprast Viņa gribu, redzēt ar Viņa skatienu un, līdz ar to, tas nozīmē padarīt savu dzīvi stingru un stabilu.

Katehēzes noslēgumā Svētais tēvs atgādināja, ka Adventa laikā, neskatoties uz daudzajām grūtībām, kārtējo reizi esam aicināti atjaunot savu pārliecību par Dieva klātbūtni mūsu dzīvē. Dievs ienāca pasaulē, Viņš kļuva cilvēks, lai piepildītu savu mīlestības plānu. Viņš prasa, lai arī mēs kļūtu par Viņa darbības zīmi pasaulē. Viņš vēlas, lai caur mūsu ticību, cerību un mīlestību, nakts tumsā spīdētu Viņa gaisma.

J. Evertovskis / VR