Vispārējā nodomā Benedikts XVI aicina lūgties: Lai migranti tiek uzņemti ar neviltotu
mīlestību visā pasaulē, it īpaši kristiešu kopienās. Migrācija ir viens no jautājumiem,
ko pāvests aplūko savā enciklikā „Caritas in veritate” (62). Tas ir aspekts, kas pelna
ievērību attiecībā uz cilvēka visaptverošu attīstību – viņš raksta. Šī parādība mūs
satrauc lielā cilvēku daudzuma dēļ, ko tā skar, sociālo, ekonomisko, politisko un
kultūras problēmu dēļ, ko tā izraisa, un dramatisko izaicinājumu dēļ, kuriem tā pakļauj
tautas un starptautisko kopienu. Benedikts XVI atgādina, ka tādēļ ir vajadzīga stipra
un tālredzīga starptautiskās sadarbības politika, jo neviena valsts nevar atrisināt
migrācijas problēmas viena pati. Šai politikai jāiet rokrokā ar pienācīgām starptautiskām
normām, kas spētu saskaņot dažādās likumdošanas sistēmas, lai aizsargātu gan izceļojušo
personu un ģimeņu, gan to sabiedrību, kurās emigranti nonāk, vajadzības un tiesības.
Pāvests uzsver, ka katrs migrants ir cilvēciska persona, kam kā tādai ir neatņemamas
pamattiesības, kas jārespektē visiem un jebkuros apstākļos. Viņš pieprasa, lai ārzemju
strādnieki netiktu uzskatīti par preci. Citzemju strādnieki, neraugoties uz grūtībām
viņu integrācijā, ar savu darbu dod nozīmīgu ieguldījumu vieszemes ekonomiskajā attīstībā
un turklāt, pateicoties naudas sūtījumiem, arī to zemju attīstībā, no kurām viņi nākuši.
Misiju nodomā decembrī pāvests aicina lūgties: Lai Kristus atklājas visai
cilvēcei kā gaisma, kas nāk no Betlēmes un atspīd Viņa Baznīcas vaigā.
Kādā
nozīmē Kristus šodien ir tautu Gaisma? Vai mūsdienu pasaules tautas tuvojas Viņam
vai, tieši pretēji, attālinās? – šos jautājumus Benedikts XVI aicināja pārdomāt pirms
dažiem gadiem Kunga Parādīšanās svētkos, uzrunājot Svētā Pētera bazilikā sapulcējušos
ticīgos. Epifānijas dienā Baznīca turpina svinēt Jēzus dzimšanas noslēpumu. Dieva
Dēls ieradās pasaulē, lai atpestītu visu cilvēci. Kas attiecas uz Austrumu Gudrajiem,
viņi nepētīja debesis, lai izzinātu nākotni un tādējādi gūtu sev kādu labumu. Viņi
meklēja kaut ko vairāk – patieso gaismu, kas izgaismo cilvēka dzīves ceļu.
Atgriežoties
pie iepriekš uzdotajiem jautājumiem, Benedikts XVI pievērsās Vatikāna II koncilam.
Visus šī lielā saieta dalībniekus vadīja vēlme sludināt modernajai pasaulei Kristu,
pasaules Gaismu – viņš sacīja. Tajā laikā cilvēce atradās jaunu izaicinājumu priekšā.
Bija jādomā par jaunu politisko un ekonomisko kārtību. Bez šaubām bija jādomā arī
par jaunu kārtību garīgajā un kultūras laukā, citiem vārdiem sakot, par jaunu humānismu.
Šajā kontekstā pāvests atgādināja, ka jaunā ekonomiskā un politiskā pasaules kārtība
var pastāvēt tikai tad, ja notiek garīgā atjaunotne un cilvēki tuvojas Dievam. Kristus
ir gaisma – viņš uzsvēra. Gaisma nevar aptumšot, tā var tikai izgaismot, apspīdēt
un atklāt. Tātad, nevienam nevajadzētu baidīties no Kristus un Viņa vēsts – sacīja
Benedikts XVI. Pieņemot Jēzu kā Gaismu un atveroties Viņa mīlestībai, pasaules tautas
atradīs miera ceļu.