Nabadzība un sociālā atstumtība Eiropā

No Atēnām līdz Lisabonai, no Itālijas līdz Kiprai simtiem tūkstoši Eiropas pilsoņu, noraizējušies par savu un savu bērnu nākotni, izgāja ielās, lai protestētu pret valdības īstenotajiem taupības pasākumiem. Šajā sakarā Eiropas Raidorganizāciju apvienība (EBU), kurā ietilpst arī citu valstu radio un televīzijas organizācijas, 29. novembri pasludināja par dienu, kad visa pasaule tiek aicināta pārdomāt tematu: „Kāpēc nabadzība?”. Šajā laikā televīzijas pārraidīs minētajai tēmai veltītus dokumentālus kadrus, paredzēti speciāli radio raidījumi, kā arī būs atrodams dažādu materiālu klāsts interneta lapās un sociālajos tīklos. Lai pievērstu lielāku sabiedrības uzmanību nabadzības problēmai, savu ieguldījumu sniegs arī Vatikāna Radio. Krīze, protams, nav tikai ekonomiska rakstura krīze. Tajā ietilpst sabiedrības modelis, individuālo un sabiedrisko attiecību ētika. Tā ir krīze, kas izraisa diskusijas starp valdībām un darba pasauli, politiķiem un civilo sabiedrību, baznīcām un citu reliģiju kopienām. Tam var būt negaidītas sekas. Visiem vienādā mērā pienākas uzņemties atbildību, ko varētu sintētiski izteikt ar trīs atslēgas vārdiem: pieticība, taisnīgums, mīlestība.

Kļūst aizvien acīmredzamāk, ka individuālā un kolektīvā rīcība kalpo par atbalstu izvēlēm politiskajā, ekonomiskajā un pārvaldes laukā. Tādēļ, lai šādu rīcību virzītu pa pareizo gultni, šodien tiek izmantoti komunikācijas līdzekļi. Pieticība prasa, lai tiktu respektēta cilvēku personas cieņa un pareizi izmantoti materiālie resursi. Tā prasa, lai no šiem resursiem gūtu labumu visi cilvēki, nevis tikai atsevišķas aprindas.

Ja pievēršam uzmanību skaitļiem, tad redzam, ka tie nav iepriecinoši. Statistika rāda, ka Eiropā nabadzībā dzīvo 80 miljoni cilvēku, kas ir vairāk nekā 16% no kopējā iedzīvotāju skaita. Lielākā daļa no viņiem ir sievietes un bērni. Visaugstākais procentuālais īpatsvars cilvēku, kurus apdraud „nabadzība vai sociālā atstumtība” ir reģistrēts Bulgārijā (41,6%), Rumānijā (41,4%), Latvijā (38,1%), Lietuvā (33,4%), Ungārijā un Īrijā (29,9%), Grieķijā (27,7%), Spānijā (25,5%) un Itālijā (24,5%).

Šo ainu Eiropā vēl vairāk aptumšo vēl kāds fakts, proti, 22% no tiem, kuri strādā, atrodas uz nabadzības sliekšņa vai dzīvo ģimenēs, kam ir ļoti nestabilas darba iespējas. Šajā ziņā vislielākajam riskam ir pakļautas sekojošas valstis: Īrija (22,9%), Apvienotā Karaliste (13,1%), Beļģija (12,6%), Latvija (12,2%), Vācija (11,1%), Dānija (10,3%) un Itālija (10,2%).

Tas nozīmē, ka pienākas no jauna ierādīt īsto vietu taisnīgumam, „kas liek otram dot to, kas ir viņa, to, kas viņam pienākas pēc viņa statusa un padarītā darba”, kā to rakstīja Benedikts XVI enciklikā par visaptverošu cilvēka attīstību Caritas in Veritate. Bezdarbs, kas paplašinās jauniešu, imigrantu un mazāk kvalificēto cilvēku vidū, nav tikai ekonomiska problēma. (Bezdarba līmenis jauniešu vidū Eiropas Savienībā vidēji grozās ap 21,4%, tomēr vienpadsmit valstīs tas pārsniedz 25%.) Neatrisinātas problēmas rezultātā šīm personām tiek atņemta viņām pienākošās vieta sabiedrībā, paliek nenovērtēts ieguldījums, ko viņas varētu sniegt savu valstu attīstībā, tiek likti šķēršļi tam, lai šīs personas būtu par savas nākotnes un savu ģimeņu nākotnes veidotājām. Šī problemātiskā situācija, kā rakstīja itāļu bīskapi, var izraisīt „dusmas taisnīgajos cilvēkos, kam pievienojas marģinalizēto kliedzieni – to cilvēku izmisuma saucieni, kuri šodien jūtas atstumti no sabiedrības, kuriem netiek dots vārds un kuri netiek sadzirdēti”.

Eiropas Savienība izveidoja savu platformu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību, kā arī platformu sociālai un teritoriālai līdzāspastāvēšanai. Tā kā runa ir par personām – vīriešiem un sievietēm, tad piebildīsim, ka šajā laukā mīlestību varētu atzīt kā fundamentāli svarīgu elementu cilvēku savstarpējās attiecībās, tai skaitā sabiedriskajās attiecībās, lai uzturētu cerību un stimulētu katru cilvēku sniegt savu ieguldījumu. Kā mums atgādina Benedikts XVI, „civilizāciju” veido ne tikai tiesības un pienākumi, bet arī – pie tam, vēl jo lielākā mērā un pirmām kārtām – tādas attiecības, kur valda nesavtība, žēlsirdība un vienotība.

Arī tautu attīstība būs īpaši atkarīga no to atzīšanas par vienu ģimeni, kas sadarbojas patiesā vienotībā, un ko veido cilvēki, kas nedzīvo tikai viens blakus otram.

Pjetro Kokko,
Vatikāna Radio žurnālists