Sestdien pāvests pieņēma audiencē Pontifikālās Sanitāro darbinieku padomes rīkotās
konferences dalībniekus, kas šais dienās aplūkoja tematu „Slimnīca kā evaņģelizācijas
vieta: cilvēciskā un garīgā misija”. Vēršoties pie mediķiem, pāvests teica, ka viņiem
pieder vienreizējs aicinājums, kas prasa cītīgu izpēti, iejūtību un pieredzi. No tiem,
kas izvēlas strādāt „ciešanu pasaulē”, tiek prasīts daudz vairāk par akadēmiskajiem
tituliem vien. No viņiem tiek gaidīta „kristīgā ciešanu zinātne”, uz kuru Vatikāna
II koncils norādījis kā uz „vienīgo patiesību, kas spēj atbildēt uz ciešanu noslēpumu”.
Benedikts XVI teica, ka būt kvalificētiem „kristīgās ciešanu zinātnes” ekspertiem,
ir jaunās evaņģelizācijas uzdevums, tai skaitā arī pašreizējās ekonomiskās krīzes
apstākļos, kad pastāv tendence ciešanas pārvērst par „preci”, ko pakļaut tirgus likumiem
un nodrošināt tikai atsevišķiem maksātspējīgiem indivīdiem.
Pāvests aicināja
neaizmirst, ka cietošās personas cieņa prasa īpašu uzmanību, un tas ir jāievēro arī,
izstrādājot un pieņemot dažādas medicīnas politikas. Šodien, kad zinātnes un tehnikas
progress ļauj izārstēt agrāk neārstējamas slimības, paradoksālā veidā ir vājinājusies
spēja rūpēties par slimnieku, un medicīnas zinātne sāk aizmirst, ka tās aicinājums
ir kalpot cilvēkam visās viņa eksistences fāzēs. Benedikts XVI novēl, lai „kristīgās
ciešanu zinātnes” valoda, kurai pieder līdzjūtība, solidaritāte, dalīšanās, pašaizliedzība
un sevis dāvāšana, kļūst par universālo leksiku tiem, kuri strādā sanitārās aprūpes
jomā.
„Tikai tad, ja medicīnisko un sanitāro aktivitāšu centrā ir cietošā cilvēka
labklājība, slimnīca kļūst par vietu, kur viņa aprūpe nenozīmē tikai profesiju, bet
gan misiju,” teica pāvests. Viņš norādīja, ka šī „iešana tālāk” par klīnisko pieeju
vien, medicīnas darbiniekus atver transcendentajai dimensijai.
Uzrunas noslēgumā,
pāvests vērsās arī pie slimniekiem, atgādinot, ka viņu klusā liecība ir efektīvs evaņģelizācijas
instruments personām, kas par viņiem rūpējas, kā arī viņu ģimenes locekļiem. Benedikts
XVI aicināja apzināties, ka neviena asara, vai tā piederētu pašam cietējam, vai viņa
aprūpētājam, nepazūd Dieva priekšā.