Cilvēks pēc savas dabas ir reliģiska būtne

Iemācīties saskatīt, kas mums dzīvē sagādā patiesu prieku, un nekad neapmierināties ar to, kas jau sasniegts, bet aizvien turpināt iet uz priekšu un tiekties uz augšu – uz to mudināja Benedikts XVI, uzrunājot svētceļniekus, kuri 7. novembrī pulcējās Svētā Pētera laukumā, Romā, uz vispārējo audienci. Kopš pirms nepilna mēneša tika atklāts Ticības gads, pāvests katehēzes mācībās pievēršas dažādiem ticības aspektiem. Šodien viņš runāja par noslēpumaino dziļo vēlmi pēc Dieva jeb nemieru, kas mīt katra cilvēka sirdī.

„Ilgas pēc Dieva ir ierakstītas cilvēka sirdī, jo cilvēks ir Dieva radīts un Dievam radīts; Dievs nepārstāj tuvināt cilvēku sev, un tikai Dievā cilvēks atradīs patiesību un laimi, ko viņš nemitīgi meklē”, lasām Katoliskās Baznīcas katehismā (n. 27). Balstoties uz šo fragmentu, Benedikts XVI norādīja, ka minētās ilgas var izpausties dažādos veidos – vispirms vīrieša un sievietes, kurus vieno laulības saites, savstarpējā mīlestībā. Pāvests atzina, ka šodienas sekularizētajā Rietumu sabiedrībā runas par noslēpumainajām ilgām pēc Dieva var tikt uztvertas kā tīra provokācija. Daudzi cilvēki varētu iebilst, ka viņi neizjūt nekādas ilgas pēc Dieva. Daudzās sabiedrības sfērās Dievs nemaz nav ne vēlams, ne gaidīts. Visbiežāk Viņš daudziem neko nenozīmē. Daudzi uzskata, ka nav vērts pat domāt par Viņu.

Neraugoties uz šādu tendenci – apliecināja Benedikts XVI – ilgas pēc Dieva nav tomēr izzudušas arī šodien. Cilvēks, kurš tiecas pēc dažādiem laicīgajiem labumiem, tik un tā saskaras ar jautājumu, kas tad ir patiesais labums. Viņš jautā: Kas varētu pa īstam piepildīt sirdi? Pāvests norādīja, ka šis „ilgu dinamisms” īstenojas cilvēciskās mīlestības pieredzē. Tieši šī pieredze mūsdienu cilvēkam ir visvieglāk saprotama. Cilvēciskajā mīlestībā viņš saskata zināmu ekstāzi, iziešanu no sevis, piedzīvo kaut ko, kas viņu pārsniedz. Mīlestībā vīrietis un sieviete piedzīvo, pateicoties viens otram, dzīves un realitātes lielumu un skaistumu. Ja tas, ko man sniedz pieredze, nav vienkārša ilūzija, ja es patiesi vēlos otra cilvēka labumu un redzu, ka tas ir arī manas laimes ceļš, tad man jābūt gatavam atbrīvoties no sava es, iziet no sevis, kalpot otram cilvēkam un pat atteikties no sevis. Benedikts XVI nonāca pie secinājuma, ka, lai rastu atbildi uz jautājumu par mīlestības pieredzes jēgu, jāiziet cauri šķīstīšanai un gribas dziedināšanai. Cilvēkam vispirms ir jāgrib, lai otrai personai būtu patiesi labi.

Tādā veidā sākotnējais prieka brīdis izvēršas „svētceļojumā”, nemitīgā iziešanā no sevis, lai ietu pretī otram cilvēkam un sevi dāvātu, un visbeidzot, tādā veidā atrastu sevi un atklātu Dievu – skaidroja pāvests. Ejot uz priekšu, cilvēks pakāpeniski iepazīst aizvien dziļāk to mīlestību, ko pieredzēja sākumā. Ar laiku viņš saprot arī to, ka pat tas cilvēks, kuru viņš tik ļoti mīl, nav spējīgs piepildīt viņa sirds visdziļākās ilgas. Tieši pretēji, jo patiesāka ir mīlestība pret otru cilvēku, jo vairāk tā liek pārkāpt redzamā robežas un tiekties pretī Absolūtajam. Benedikts XVI piebilda, ka līdzīgi varētu runāt par draudzību, skaistuma pieredzi, zināšanu iegūšanu. Katrs labums, ar kuru cilvēkam ir saskare, atver viņu lielajam noslēpumam. Katra vēlēšanās, kas mīt sirdī, ir nekas cits kā atbalss no šīm pamata ilgām, kas ir ilgas pēc Dieva, un ko nevar piepildīt neviena radība.

Pāvests atzina, ka šīs dziļās ilgas vēl neveido taisno ceļu uz ticību. Cilvēks labi zina, kas viņu nevar piepildīt, bet nespēj izzināt un noteikt, kas būtu tas, kas remdētu viņa slāpes pēc laimes. Tomēr šīs ilgas liecina, ka cilvēks, pēc savas dabas, ir reliģiska būtne. Šajā kontekstā Benedikts XVI uzsvēra, ka arī šodien ir iespējams runāt par mūsu dzīves reliģisko dimensiju un saskatīt, ka ticības dāvana nav kaut kas absurds vai irracionāls. Lai atklātu mūsu dzīves reliģisko aspektu, būtu lietderīgi attīstīt, gan tiem, kuri jau ir saņēmuši ticības dāvanu, gan arī tiem, kuri vēl netic, tā saucamo „gribas pedagoģiju”.

Benedikts XVI paskaidroja, ka šajā pedagoģijā ietilpst divi aspekti. Pirmkārt, vajadzētu iemācīties patiesi priecāties par visu to labo, ko dzīve sniedz. Ne visi apmierinājumi atstāj mūsos vienādu iespaidu – viņš atzina. Dažas lietas ienes mūsos mieru, pamudina uz lielāku sevis atdevi, citas, turpretī, atnes vilšanos, rūgtumu un iekšēju tukšumu. Tāpēc vajadzētu jau no mazotnes iemācīties saskatīt, kas ir tas, kas mums sniedz patiesu prieku. Šo autentisko prieku mēs varam piedzīvot itin visur – gan ģimenē, gan draudzībā, gan mācoties un studējot, gan veicot žēlsirdības darbus, gan mākslā, gan dabas skaistumā. Otrkārt, Svētais tēvs ieteica nekad neapmierināties ar to, kas jau sasniegts. Tieši patiesie prieki var atbrīvot mūsos to veselīgo nemieru, kas liek mums būt prasīgākiem pret sevi un tiekties pēc vēl lielāka labuma, kā arī aizvien skaidrāk saskatīt, ka neviena laicīgā lieta nevar mūs piepildīt. „Tādā veidā mēs iemācīsimies tiekties pēc tā labuma, ko nevaram radīt vai nodrošināt ar saviem spēkiem vien; iemācīsimies neļauties mazdūšībai tad, kad mūs piemeklē nogurums vai dažādi šķēršļi, kuru cēlonis ir mūsu grēks”, sacīja pāvests.

Katehēzes noslēgumā Benedikts XVI piebilda, ka nevajadzētu šīs dziļākās sirds ilgas mēģināt apslāpēt. Tieši pretēji, esam aicināti tās pa īstam atbrīvot, lai sasniegtu augstākās virsotnes. Ja cilvēks savā sirdī atver logu Dievam, tā jau ir ticības zīme.

J. Evertovskis / VR