Ticībai ir vajadzīga Baznīcas kopiena

Vai ticība ir tikai personiska, individuāla lieta? Vai tā skar vienīgi mani pašu? – šos jautājumus Benedikts XVI uzdeva trešdienas vispārējās audiences laikā. Viņš uzsvēra, ka mūsu ticība var būt patiesi personiska tikai tad, kad tā tiek iekļauta kopienas dimensijā. Iepriekšējā nedēļā pāvests atbildēja uz jautājumu, kas ir ticība, un vai tai joprojām ir jēga šajā zinātnes un tehnikas laikmetā. Viņš skaidroja, ka ticība, pirmkārt, ir Dieva dāvana, jo Dievs izrāda iniciatīvu un nāk mums pretī, bet, otrkārt, tā ir mūsu pašu atbilde. Mēs pieņemam Dievu kā Patiesību un savas dzīves stingro pamatu. Ticība pārveido mūsu dzīvi, jo, ticot, mēs pieņemam paša Kristus domāšanas veidu. Mēs pieņemam Kristu, kurš darbojas mūsos un atver mūsu sirdi mīlestībai uz Dievu un līdzcilvēkiem. Ticība dara mūs cilvēciskākus, līdzjūtīgākus un brālīgākus.

Kristietis, kurš, neskatoties uz savu vājumu un grūtībām, pieņem Baznīcas ticību un vadās saskaņā ar šo ticību, kļūst par atvērtu logu, caur kuru ienāk dzīvā Dieva gaisma un izgaismo citus – sacīja Benedikts XVI, runājot par ticības ekleziālo dimensiju. Šajā kontekstā viņš spilgti parādīja, kas ir Baznīcas Tradīcija. Neskatoties uz drēgno un lietaino laiku, Svētā Pētera laukā uz tikšanos ar pāvestu ieradās 20 tk. svētceļnieku. Noslēgumā viņš pateicās tiem par izturību un pacietību. Angļu valodā Svētais tēvs izteica līdzjūtību ASV iedzīvotājiem, kuri piedzīvoja vētras „Sendija” postījumus. Viņš apliecināja, ka lūdzas par upuriem un vienojas ar visiem, kuri piedalās dabas katastrofas seku likvidēšanā.

Atbildot uz sākumā izvirzīto jautājumu, vai ticība ir tīri individuāla lieta, Benedikts XVI atzina, ka, no vienas puses, protams, ticības akts ir personisks akts. Lēmums ticēt tiek pieņemts dziļi sirdī, un tas izraisa cilvēka dzīvē radikālu pagriezienu, personīgu atgriešanos. Taču, no otras puses, Kristības brīdī izteiktais apliecinājums „es ticu” nav manu prātojumu rezultāts. Tas nav manu vienatnē veikto pārdomu rezultāts. Šis apliecinājums ir attiecību, dialoga auglis. Attiecībās ietilpst klausīšanās, saņemšana un atbildes sniegšana. Tieši attiecības ar Jēzu ļauj man iziet no sava „es” un atvērties Dieva mīlestībai – sacīja pāvests. Cilvēks, kurš piedzīvo šādu atjaunotni, atklāj, ka ir vienots ne tikai ar Kristu, bet arī ar citiem ticīgajiem.

Ticība man ir dota no Dieva caur ticīgo kopienu, kas ir Baznīca. Tādā veidā es tieku iekļauts daudzo ticīgo saimē. Esmu vienots ar viņiem, un šī vienotība nav tikai sociāla vienotība, bet tā sakņojas Dievā, kur Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir savstarpējā komūnijā. Tā sakņojas Trīsvienīgā Dieva mīlestībā. Mūsu ticība ir patiesi personiska tad, ja tai piemīt kopienas dimensija. Par ticību es varu runāt kā par savu ticību tikai tad, ja es dzīvoju Baznīcas ticībā, ja šī ticība ir mūsu ticība, vienīgās Baznīcas kopīgā ticība. Benedikts XVI atgādināja, ka tieši Baznīca jau kopš sākumiem ir ticības „vieta”. Tā ir vieta, kur ticība tiek nodota tālāk. Tā ir vieta, kur saņemam Kristību, kas mūs ieved Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumā, atbrīvo no grēka verdzības un ievada Trīsvienīgā Dieva dzīvē. Bez tam, Kristība izrauj mūs ārā no izolētības un ieved vienotībā ar visu Baznīcu.

Ticība ir teologāls tikums. Baznīca šo Dieva dāvanu nodot tālāk cauri laiku laikiem. Šajā sakarā pāvests norādīja uz nepārtrauktu ķēdi Baznīcas dzīvē. Šo ķēdi saucam par Tradīciju. Tā ir Svētajā Garā īstenota dzīva Atklāsmes tālāknodošana. Ja Svētie Raksti satur Dieva Vārdu, tad caur Tradīciju, Baznīca nodot šo Vārdu tālāk. Baznīca savā mācībā, dzīvē un kultā uzticīgi glabā un nodot tālāk katrai nākamajai paaudzei visu to, kas tā pati ir, un visu to, kam tā tic. Tādā veidā mums tiek garantēts, ka tas, uz ko ticam, nāk no paša Kristus.

Kristīgās vēsts kodols ir Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpums. Benedikts XVI norādīja, ka personīgā ticība aug un nobriest Baznīcā. Viņš paskaidroja, ka ar vārdu „svētie” Jaunā Derība apzīmēja kristiešus. Protams, ne visiem bija vajadzīgās īpašības, lai varētu tikt saukti par svētajiem. Taču tie, kuri ticēja uz augšāmcēlušos Kungu, bija aicināti kļūt par atbalsta punktu visiem pārējiem. Tie bija aicināti palīdzēt citiem nodibināt kontaktu ar Kristus personu, kurā atklājās īstais Dieva tēls. Šajā sakarā pāvests uzsvēra, ka arī mēs esam aicināti dzīvot saskaņā ar Baznīcas ticību un kļūt par logu, caur kuru atspīd Dieva gaisma pār citiem. Tieši misija atjauno Baznīcu. Sludināšana atjauno ticību un kristīgo identitāti. Ja ticību nododam tālāk, tad arī paši kļūstam stiprāki savā ticībā – sacīja Svētais tēvs.

Šodienas tendence uzskatīt ticību par privātu lietu ir pretrunā ar pašu ticības dabu – viņš uzsvēra. Mums ir vajadzīga Baznīca, kas mūs atbalsta ticībā un apveltī ar Dieva dāvanām. Baznīcā mēs saņemam Dieva Vārdu, sakramentus, žēlastības atbalstu un mīlestības liecību. Pasaulē, kurā, šķiet, attiecības starp cilvēkiem regulē individuālisms, padarot viņus aizvien vājākus, ticība mudina mūs būt par Dieva mīlestības lieciniekiem visiem cilvēkiem – sacīja Benedikts XVI. Franču valodā viņš uzsvēra, ka ticība liek mums būt aktīviem un priecīgiem Baznīcas locekļiem. Poļu valodā pāvests aicināja ticīgos, noslēdzot Rožukroņa mēnesi un svinot Visu Svēto svētkus, pateikties Dievam par Ticības gadu un tikko aizritējušo Bīskapu Sinodi par jauno evaņģelizāciju. Lai Dievmātes un svēto aizbildniecība, kā arī mūsu dārgo mirušo tuvinieku piemērs, palīdz mums kļūt par Dieva mīlestības lieciniekiem pasaulei – vēlēja Svētais tēvs.

J. Evertovskis / VR