Izdots pāvesta vēstījums nākamajai Pasaules migrantu dienai

„Migrācija: ticības un cerības svētceļojums” šādu tematu pāvests ir izvēlējies 99. Pasaules migrantu dienai, kas tiks atzīmēta 2013. gada 13. janvārī. „Ticība un cerība,” teikts Svētā tēva vēstījumā, „nav atraujamas viena no otras daudzo migrantu sirdīs, kuri dziļi ilgojas pēc labākas dzīves un cenšas pamest neko nesološas nākotnes „bezcerību”. Sava ceļojuma laikā daudzi migranti uztur cerību, ka Dievs neatstāj savus bērnus. Šī pārliecība migrantiem palīdz pārvarēt sāpes, ko rada šķiršanās un iedzīvošanās grūtības, un liek cerēt uz atgriešanos.”

Pāvests atgādina, ka plašajā migrācijas sektorā Baznīca savas mātišķās rūpes izrāda dažādos veidos. No vienas puses, tā ir lieciniece lielajai nabadzībai un ciešanu situācijām, kas saistās ar migrāciju. Tas liek izveidot dažādas palīdzības programmas, brīvprātīgo apvienības, draudžu un diecēžu organizācijas sadarbībā ar visiem labas gribas cilvēkiem. Baznīca cenšas izgaismot arī migrācijas pozitīvos aspektus, tās piedāvāto potenciālu un resursus. Tāpēc ir nodibināti migrantu uzņemšanas centri, lai atbalstītu viņu integrāciju jaunajā sociālajā kontekstā, nenoliedzot reliģisko dimensiju, kas ir būtiska katra cilvēka dzīvē. Pamatojoties uz Kristus uzticēto misiju, tieši reliģiskajai dimensijai Baznīca veltī vislielāko uzmanību.

Sastopoties ar dažādu konfesiju kristiešiem, ir nepieciešams ekumeniskais dialogs, bet katoļticīgajiem migrantiem bieži vien ir vajadzīgas jaunas pastorālās struktūras, rēķinoties arī ar dažādiem katoliskajiem ritiem.

Benedikts XVI uzsver, ka migrantu aprūpē nepietiek tikai ar karitatīvajām organizācijām. Ir jārūpējas arī par viņu integrāciju sabiedrībā, kur visi tās locekļi ir aktīvi un atbildīgi par kopējo labumu.

„Neraugoties uz grūtībām, migranti un bēgļi var gūt arī labvēlīgas attieksmes pieredzi, kas viņiem ļauj bagātināt jaunās apmešanās zemes ar savām profesionālajām iemaņām, ar savu sociālo un kultūras mantojumu, un bieži vien arī ar ticību, kas nes jaunu enerģiju un dzīvību kopienām ar seno kristīgo tradīciju,” vēstījumā raksta pāvests.

Benedikts XVI atzīmē, ka valstīm ir tiesības regulēt migrāciju un pieņemt politiku, ko diktē galvenie kopējā labuma nosacījumi, taču tas ir jādara, vienmēr respektējot katra cilvēka cieņu. Tiesības emigrēt ir ierindotas pie galvenajām cilvēka pamattiesībām un tās ļauj apmesties jebkurā vietā, kuru cilvēks saista ar savu spēju, ilgu un plānu piepildījumu.

Pāvests norāda arī, ka pašreizējā sociālajā un politiskajā kontekstā no jauna ir jāizceļ tiesības nedoties emigrācijā, bet palikt savā dzimtenē. Svētīgais Jānis Pāvils II 1998. gada oktobrī, uzrunājot Migrantu un bēgļu pastorālajai aprūpei veltītā IV Pasaules kongresa dalībniekus, teica: „Dzīvot savā zemē ir galvenās cilvēka tiesības. Taču šīs tiesības var īstenot tikai tad, ja nemitīgi tiek uzraudzīti faktori, kuri cilvēkus spiež emigrēt.”

„Šodien redzam, ka daudzas migrācijas ir ekonomiskās nestabilitātes rezultāts, būtisko labumu trūkums, dabas katastrofas, kari un sociālie nemieri,” raksta Benedikts XVI. Lai arī dažiem migrantiem izdodas iegūt apmierinošu sociālo statusu un cienīgas dzīves līmeni, daudzi citi dzīvo atstumtībā, tiek bieži izmantoti, liedzot arī viņu cilvēciskās tiesības, vai ievilināti tādās darbības formās, kas nodara ļaunumu mītnes zemei. Pāvests uzsver, ka integrācijas process ietver sevī tiesības un pienākumus, uzmanību un rūpes par migrantu cienīgu eksistenci. Arī no migrantiem tiek gaidīts, lai viņi cienītu tās sabiedrības vērtības, kurai viņi ir pievienojušies.

Vēstījumā Pasaules migrantu dienai pāvests pievēršas arī jautājumam par nelegālo imigrāciju un cilvēktirdzniecību, īpaši sieviešu un bērnu paverdzināšanu. Cilvēktirdzniecība ir noziegums, par kuru jāsaņem sods, savukārt, attiecībā uz nelegālajiem imigrantiem, ir jāpieņem mēri, kas attur nākamos nelegālos imigrantus, tai pašā laikā neļaujot viņiem kļūt par cilvēktirdzniecības upuriem. Pāvests norāda uz neatliekamām un daudzpusējām iniciatīvām, lai attīstītu izceļošanas valstis, uz efektīvu cilvēktirdzniecības novēršanu, uz visaptverošām programmām, kas veltītas cilvēku pārvietošanās legalitātei un uz lielāku atvērtību, izskatot individuālus gadījumus. Bez tam, ir nepieciešams veikt neatlaidīgu sirdsapziņas formāciju, attīstīt sapratni un sadarbību starp Baznīcas un citām institūcijām, kas ir veltītas cilvēka integrālai attīstībai.

I. Šteinerte/VR