Baznīca Vācijā priecājas par jauno svēto. 21. oktobrī Benedikts XVI kononizēja kristīgo
laji Annu Šāferi. Viņa ir dzimusi 1882. gada 18. februārī Bavārijas ciematā Mindelstetenē,
nabadzīgā galdnieka ģimenē. Neraugoties uz trūkumu, meitene pabeidza skolu. Saklausot
sirdī aicinājumu uz konsekrēto dzīvi, viņa nolēma iestāties misionāru ordenī, bet,
lai iegūtu klostera „pūru”, Annai nācās meklēt darbu. 1898. gada jūnijā, pēc daudziem
neveiksmīgiem mēģinājumiem, cīnoties ar neskaitāmām grūtībām, saprata, ka viņas aicinājums
ir pacietīgi panest ciešanas. Īpašs pārbaudījuma brīdis bija 1901. gada 4. februāris.
19 gadus vecā Anna strādāja saimniecības mājā un, stāvot uz trepēm, centās salabot
tvaiku nosūcēju, taču paslīdēja un iekrita uz plīts uzliktajā lielajā katlā, kur vārījās
veļa. Intensīvā ārstēšana nespēja atgriezt staigāšanas spējas. Meitene līdz mūža galam
bija piekalta slimības gultai. Sākumā viņa iekšēji pretojās šādam stāvoklim, jo bija
nabadzīga un nevarēja cerēt uz labāku aprūpi. Taču drīz vien saprata, ka tieši tādā
veidā viņa var kalpot Dievam.
Annas dzīvē svarīga loma bija vietējās draudzes
prāvestam Karlam Riegeram, kurš kļuva par viņas garīgo tēvu. Katru dienu viņš apmeklēja
slimo meiteni, atnesot tai Svēto komūniju. Anna dziļi izdzīvoja savu ticību, pieņemot
ar mīlestību Dieva gribu. 1910. gada rudenī viņa savos „sapņos” ieraudzīja vispirms
svēto Francisku, vēlāk Jēzu Kristu. Pēc šīm vizījām Anna saņēma stigmas – redzamas
Kristus ciešanu zīmes. Taču par tām zināja tikai daži. Viņa daudz lūdzās un pieņēma
cilvēkus, kuri lūdza padomus, kā arī rakstīja vēstules.
1923. gada aprīlī Annai
tika pilnībā paralizētas kājas, tad sastīvēja mugurkauls, radot neciešamas sāpes.
Viņai bija arī zarnu vēzis. Anna Šāfere mūžībā aizgāja 1925. gada 5. decembrī. Pāvests
Jānis Pāvils II viņu beatificēja 1999. gada 7. martā.