Jauns teoloģijas zinātņu doktors

„Attēla dinamika. Pārveidošanās ikonas kristoloģiskie, antropoloģiskie un morālie aspekti Pāvila Jevdokimova skatījumā” – tā bija doktora disertācijas tēma, ko 17. oktobra pēcpusdienā Pontifikālās Laterāna universitātes Pāvila VI aulā ar vērtējumu Summa cum laude aizstāvēja Jānis Evertovskis. Katra cilvēka sirdī mīt dziļas ilgas pēc Dieva. „Kungs, es meklēju Tavu vaigu, neapslēp no manis savu vaigu” (Ps 27, 8). No vienas puses, cilvēks nemitīgi tiecas pēc Dieva, viņš meklē Patiesību un Skaistumu, no otras, kā rāda pieredze, viņš atgrūž Dievu un griež Viņam muguru. Šāda nostāja atstāj nopietnas sekas gan uz cilvēka personīgo, gan arī visas sabiedrības dzīvi.

Evertovska doktordarba mērķis: parādīt, kāpēc ir svarīgi atklāt patieso Dieva tēlu, lai cilvēks saskatītu savu tēlu tā sākotnējā skaistumā un spožumā, un redzētu sevi patiesības gaismā. Lai šo mērķi sasniegtu, viņš pievēršas attēla dinamikas jautājumam un Pārveidošanās ikonas teoloģiskajiem aspektiem, balstoties uz ievērojamā pareizticīgo teologa Pāvila Jevdokimova (1901-1970) darbiem.

Dzimis Sanktpēterburgā, 1923. gadā Jevdokimovs kopā ar citiem krievu bēgļiem, ieradās Francijā, kur pavadīja visu savu turpmāko dzīvi, iegūstot doktora grādus filozofijā un teoloģijā, un strādājot par teoloģijas profesoru Saint Serge institūtā, Parīzē. Viņš ir sarakstījis aptuveni 15 grāmatas un dažādos zinātniskajos izdevumos publicējis daudzus rakstus.

Savos darbos Pāvils Jevdokimovs pievēršas visdažādākajām filozofijas un teoloģijas jomām un jautājumiem – ļaunuma problēmai, antropoloģijai, kristoloģijai, eklezioloģijai, morālei, pareizticīgo Baznīcas liturģijai, mākslai u.c. Taču doktoranta izvēli noteica tas, ka centrālo vietu šī autora darbos ieņem pārveidošanās temats, un ka viena no galvenajām viņa mācības atslēgām ir skaistums.

Doktordarbā atrodam piecas nodaļas, kuras tiek iedalītas divās lielās daļās. Pirmajā daļā (1.-2. nod.) Jānis Evertovskis parāda, kā ikona tika „iemiesota” paša Pāvila Jevdokimova dzīvē, un pievēršas ikonas kā tādas nozīmei pareizticīgo Baznīcā. Savukārt otrajā daļā (3.-5. nod.), pētot Pārveidošanās ikonas teoloģiskos aspektus, Evertovskis atklāj tās dinamisko raksturu.

Viņš parāda, ka šī ikona ir, pirmkārt, patiesības manifestācija. Baznīca jau pirmo četru gadsimtu laikā koncilos apliecināja, ka Kristus ir patiess Dievs un patiess cilvēks. Šo patiesību, kuru saskatām evaņģēlijos (Mt 17, 1-8; Mk 9, 1-8; Lk 9, 28-36), brīnišķīgi attēlo dažādi ikonogrāfi, piemēram, Andrejs Rubļovs vai Teofāns Grieķis. Šī pēdējā mākslinieka 15. gadsimta sākumā rakstītā Pārveidošanās ikona tagad atrodas Tretjakova mākslas galerijā, Maskavā. Tajā spožām krāsām tiek attēlota Kristus pārveidošanās Tabora kalnā, kur Dieva Dēls ļauj saviem trīs apustuļiem īsu brīdi redzēt Viņu tādu, kāds Viņš ir savā dziļākajā realitātē. Pēteris, Jēkabs un Jānis, Kristus cilvēciskajā vaigā ieraudzīja Viņa dievišķību.

Otrkārt, Jānis Evertovskis parāda, ka minētā ikona ir skaistuma manifestācija. Atklājot Kristus dievišķo godību, tā atklāj Dieva mīlestības lielumu. Ikonā ieraugām Dievu, kurš kļuva cilvēks, un reizē cilvēku, kurš ir aicināts „kļūt par Dievu”, tas ir, īstenot savu līdzību ar Dievu. Tas, savukārt, nozīmē neko citu kā aicinājumu kļūt patiesi cilvēciskam. Pārveidošanās ikona ir ne tikai Dieva skaistuma, bet arī cilvēka skaistuma manifestācija.

Evertovskis nonāk pie slēdziena, ka šajā ikonā atklājas cilvēka tēls visā tā spožumā un skaistumā. Cilvēks nevar atklāt patiesību par sevi un izprast sevi pilnībā citādi, kā tikai iepazīstot Dievu, jo Viņš ir radīts pēc Kristus attēla. Tādēļ Pāvils Jevdokimovs aplūko cilvēku, vienmēr ievērojot šo ontoloģisko saikni ar Dievu.

Lasot izcilā teologa darbus un meklējot tajos attēla dinamisko raksturu, atklājam ikonu godināšanas nozīmi pareizticīgo un, īpaši, krievu tautas dzīvē. Ikona ir kas vairāk nekā mākslas darbs. Tā ir Neredzamā attēls un logs uz Pārdabisko. Pateicoties tās saiknei ar Kristu, ikona, viena no Baznīcas Tradīcijas izpausmēm, ir Dieva klātbūtnes vieta. Ar šī līdzekļa palīdzību cilvēks var saskatīt Dieva un savu skaistumu, un nodibināt dzīvu saikni ar Dievu. Attēla dinamika ir meklējama tieši šajā Dieva un cilvēka satikšanās aspektā.

Ikona ļauj cilvēkam pievērst savu skatienu būtiskajam – Patiesībai un Skaistumam – tai Realitātei, kas ir vienīgā spējīgā piepildīt viņa sirds ilgas. Ikona ir aicinājums cilvēkam uz iekšēju pārveidošanos, uz mentalitātes maiņu un sirds atgriešanos. Pamudinājums atklāt Dieva neprātīgo mīlestību, kas vijas cauri Jevdokimova darbiem, ir autentisks cerības pamats. Jānis Evertovskis nonāk pie slēdziena, ka mūsdienu cilvēks šī pareizticīgo teologa mācībā var atrast atbildes uz saviem dziļākajiem jautājumiem. Bez tam, katrs pētnieks tur var rast būtiskas norādes tam, ko katoļu Baznīca šodien dēvē par „jauno evaņģelizāciju”. Pāvils Jevdokimovs, rādot pārveidošanās ceļu atsevišķām personām un sabiedrībai, var palīdzēt katram kristietim atrast vispiemērotākos veidus, kā autentiskās nezūdošās vērtības atklāt šodienas modernajam cilvēkam.