Ikvienu kultūru ir iespējams evaņģelizēt ar tuvākmīlestību

Otrdien Vatikānā norisinājās jau 13. un 14. bīskapu, Sinodes dalībnieku, tikšanās. Pārskatu par tām varēsim sniegt rītdienas raidījumā, kad būs apkopotas un publicētas bīskapu uzrunas. Šobrīd radio rīcībā esošajā elektroniskajā biļetenā ir rodami bīskapu referāti, kas izskanēja pirmdienas pēcpusdienā. Un tā – šai pulcēšanās reizē tika risinātas pārdomas par svēto lomu mūsdienu evaņģelizācijā. Svētie ir pārliecinoši liecinieki, jo viņi ir bijuši korekti savā dzīvesveidā un ticībā. Korektums ir viena no jaunās evaņģelizācijas atslēgām. Sinodē tika apgalvots, ka ikvienu kultūru ir iespējams evaņģelizēt, jo tuvākmīlestību, ko praktizēja svētie, saprot visu kultūru cilvēki. Tā ir universāls pamats, jo īpaši mūsdienu laikmetā, kad ir izplatījusies mentalitāte, kas noniecina reliģiju, uzskatot to par attīstības šķērsli. Šī mentalitāte ievelk cilvēku ateismā, kurš šodien slēpjas aiz vienaldzības maskas, un kuru veicina arī iekšējās nesaskaņas Baznīcā, atstājot negatīvu piemēru.

Jaunajai evaņģelizācijai ir nepieciešami jauni evaņģelizētāji, kuriem ir taisna ticība, kuri praktizē lūgšanu, ir dedzīgi Kunga kalpi, kas nepaliek malā, saskaroties ar mūsdienu izaicinājumiem, tādiem, kā draudi mieram, vai cilvēka pamattiesību, tai skaitā tiesību uz dzīvību, pārkāpšana. Sinodē tika uzsvērts, ka ir jābūt kristiešiem pēc pārliecības, nevis kristiešiem pēc tradīcijas, sniedzot dāsnu kalpojumu ticībai Kristū un sākot ar personīgo sirds atgriešanos.

Lai sasniegtu šo rezultātu, Sinodes tēvi izceļ Svēto Rakstu apustulāta nozīmi, sākot no homilētikas līdz katehēzei, kam ir jābūt saistošākām un tiešāk jāuzrunā cilvēka sirds, kas ir izslāpusi pēc Dieva Vārda un meklē patieso savas dzīves jēgu. Īpaši svarīgi tas ir zemēs, kur jaunajai evaņģelizācijai ir jāsaskaras ar sektu darbību, kas izceļas ar iluzoriem tūlītējas izdziedināšanās un panākumu solījumiem.

Sinodē izskanēja aicinājums stiprināt draudzes un veltīt lielāku uzmanību evaņģelizācijas valodai. Ja valoda ir pārāk sarežģīta, tā attālinās cilvēkus no Baznīcas. Tāpēc ir jāpadomā par katoļu mediju darbinieku formāciju, jo īpaši šai laikmetā, kurā masu mediji tiecas diskreditēt un vājināt Baznīcu. Tātad, pamatideja ir darboties vienotā priesteru un laju komandā, lai sludinātu Kristu pasaulei.

Sinodes dalībnieki kārtējo reizi pieskārās jautājumam par ģimeni, kas šodien vienatnē cīnās ar migrācijas, urbanizācijas, šķiršanās, neauglības un citām problēmām. Baznīca ir aicināta būt par ģimenes pavadoni gan pirms, gan pēc laulībām. Savukārt, tais valstīs, kurās Konstitūcija atzīst dažādus savienību veidus, Baznīcai ir tiesības teikt savu „nē”.

Bīskapu asambleja pieskārās arī Austrumu Baznīcām, uz kurām tā raugās kā uz kvalificētām jaunās evaņģelizācijas darbiniecēm. Lai arī tās skar smagi pārbaudījumi, vajāšanas, kristiešu izceļošana un ticības brīvības ierobežojumi, Austrumu Baznīcas ar savu moceklību ir neatsveramas evaņģelizācijas darba veicējas. Uz Austrumu kristiešiem Sinode aicina raudzīties nevis kā uz minoritāti, bet gan kā uz evaņģēlisko raugu.

I. Šteinerte/VR