Pievērst sirds skatienu Kungam! Pāvesta katehēze par liturģiju

Trešdien, tiekoties ar ticīgajiem vispārējā audiencē, pāvests atgādināja, ka šais mēnešos esam mācījušies lūgties, raugoties uz Vecās Derības lielajām personībām, uz Psalmu vārdiem, uz svētā Pāvila vēstuļu un uz Atklāsmes grāmatas tekstiem. Bez tam, esam mācījušies piesaukt Svēto Garu, pirmo Augšāmcēlušā Jēzus dāvanu. Taču, kā šīsdienas katehēzē atgādināja Benedikts XVI, pastāv vēl viens nozīmīgs avots, lai pieaugtu lūgšanā. Šis dzīvā ūdens avots atrodas ciešā vienotībā ar iepriekšējo. Tā ir liturģija – privileģēta vide, kurā Dievs uzrunā katru no mums, šeit un tagad, un gaida mūsu atbildi.

„Kas ir liturģija?” jautāja pāvests. „Ja atveram Katoliskās Baznīcas katehismu,” viņš teica, „lasām, ka sākumā vārds „liturģija” nozīmēja „tautas kalpojumu tautas labā” (1069). „Ja kristīgā tauta šo vārdu ir aizguvusi no grieķu pasaules, tad acīmredzot, darīja to, domādama par jauno Dieva tautu, kas ir dzimusi no Kristus, kurš atvēra savas rokas uz krusta, lai vienotu cilvēkus vienīgā Dieva mierā,” teica pāvests. Viņš paskaidroja, ka šis kalpojums ir adresēts tādai tautai, kas nepastāv pati no sevis, bet kas ir izveidojusies, pateicoties Jēzus Kristus Lieldienu noslēpumam. Dieva tauta nepastāv, pateicoties asins, teritorijas, vai nācijas saiknēm, bet rodas no Dieva Dēla darbības un no kopības ar Tēvu, ko Viņš mums iegūst.

Bez tam, katehisms norāda, ka kristīgajā tradīcijā vārds „liturģija” nozīmē, ka „Dieva tauta piedalās Dieva darbā”. Citējot Vatikāna II koncilu, katehismā piebilsts, ka „liturģijā Kristus, mūsu Pestītājs un Augstais priesteris, savā Baznīcā, ar viņu un caur viņu turpina mūsu pestīšanas darbu (1069).

Kas ir šis Dieva darbs, kurā esam aicināti piedalīties, katehēzes turpinājumā vaicāja pāvests. Koncila Konstitūcija norāda, ka Dieva darbs ir Viņa vēsturiskā rīcība, kas mūs ved pie pestīšanas, un kas savu kulmināciju ir sasniegusi Jēzus Kristus nāvē un augšāmcelšanās noslēpumā. Turpat Konstitūcijā teikts arī, ka liturģijas svinēšana ir „Kristus darbs”. Pāvests paskaidroja, ka patiesībā, šīs divas nozīmes ir neatraujami saistītas viena ar otru. Ja pajautājam – kas atpestī pasauli un cilvēku, vienīgā atbilde ir Jēzus Nācarietis, Kungs un Kristus, krustā sistais un augšāmcēlušais. Kur šodien mums kļūst aktuāls Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpums, kas ved pie pestīšanas? Pāvests teica, ka atbilde ir: Kristus darbībā Baznīcā, liturģijā, jo īpaši Euharistijas sakramentā, kas dara klātesošu Dieva Dēla upurdāvanu, caur kuru mēs esam atpestīti, kā arī Izlīgšanas sakramentā, kurā no grēka nāves ieejam jaunā dzīvībā, un citos sakramentālajos aktos, kas mūs svētdara.

Benedikts XVI jautāja arī, kādā veidā kļūst iespējama šī Kristus Lieldienu noslēpuma aktualizācija? Viņš atgādināja, ka svētīgais Jānis Pāvils II Konstitūcijas Sacrosanctum Concilium 25. gadskārtā rakstīja: „Lai aktualizētu savu Lieldienu noslēpumu, Kristus vienmēr ir klātesošs Baznīcā, jo īpaši liturģijā. Liturģija, tātad, ir privileģēta vieta, kurā kristieši tiekas ar Dievu un ar Viņa sūtīto Jēzu Kristu.” Pāvests norādīja, ka galvenā prasība labām liturģiskām svinībām ir lūgšana un saruna ar Dievu, klausīšanās un atbilde. Benedikts XVI uzsvēra, ka būtiskais elements dialogā ar Dievu liturģijas laikā, ir saskaņa starp to, ko sakām ar lūpām un to, ko nesam sirdī. Svētais tēvs piebilda:

„Vēlos vēl izcelt vienu momentu, kas liturģijā mūs aicina un mums palīdz rast šādu saskaņu, šādu atbilstību tam, ko klausāmies, sakām un darām liturģijas svinībās. Šeit atsaucos uz aicinājumu, kuru celebrants noformulē pirms Euharistiskās lūgšanas: „Sursum corda” – „uz augšu sirdis”. Pacelsim mūsu sirdis ārpus mūsu rūpēm, mūsu vēlmēm, mūsu raizēm, mūsu izklaidībai. Mūsu sirdij, mūsu iekšējai pasaulei ir paklausīgi jāatveras Dieva Vārdam un jāvienojas Baznīcas lūgšanā, lai tā pievērstos Dievam vārdos, ko klausās un saka. Sirds skatienam ir jāpievēršas Kungam, kas atrodas mūsu vidū. Tā ir fundamentāla gatavība. Ja liturģijā mums ir šī svarīgā attieksme, tad mūsu sirds ir it kā pakļauta gravitācijas spēkam, kas to pievelk, un iekšēji paceļ uz augšu, pretim patiesībai un mīlestībai, pretim Dievam.”

Katehēzes noslēgumā pāvests atgādināja, ka labas liturģijas svinības ir tās, kurās saglabājam lūgšanas attieksmi, vienojoties ar Kristus noslēpumu un ar Viņa, kā Dēla sarunu ar Tēvu. Benedikts XVI piebilda, ka Dievs pats mums māca lūgties. Viņš pats mums ir devis atbilstošus vārdus, ar kuriem vērsties pie Viņa. Tie ir vārdi, kurus sastopam Psalmos, Svētās liturģijas lūgšanā un Euharistijas svinībās.

I. Šteinerte/VR