Ko var pateikt pāvesta apustuliskais pamudinājums "Baznīca Tuvajos Austrumos" eiropiešiem?

Benedikta XVI apustuliskajam ceļojumam uz Libānu (2012. gada 14.-16. septembrī) ir vairākas dimensijas. Tā ir arī sevišķa iespēja, lai satiktos dažādas kultūras, tradīcijas, konfesijas un reliģijas. Viens no vizītes augļiem ir dokuments, kuru pāvests pasniedza vietējai Baznīcai. Apustuliskais pamudinājums “Baznīca Tuvajos Austrumos” mēģina samierināt un savienot dažādus un sarežģītus vēsturiskos un reliģiskos procesus šajā zemē, kur kā caur palielināmo stiklu ir koncentrējušās problēmas, kas skar visu mūsdienu pasauli, tai skaitā Eiropu. Tuvie Austrumi ir zeme, kas dāvājusi dzīvību trim lielākajām monoteistiskajām reliģijām. Visai cilvēcei, bet sevišķi, mums – kristiešiem tā ir Dieva Pestītāja zeme, Jēzus no Nācaretes zeme. Vai Svētais tēvs, uzrunājot Baznīcu Tuvajos Austrumos, grib raisīt pārdomas arī Vecā Kontinenta iedzīvotājos?

Pāvesta dokumentu var lasīt un analizēt no dažādiem skatu punktiem un kontekstiem. Tomēr šajā dokumentā dominē nepārtraukts aicinājums, gandrīz vai kliedziens, veidot dialogu, kas iegūst sevišķu dimensiju Tuvo Austrumu konekstā. Šeit acīmredzamā veidā saskaras trīs monoteistisko reliģiju klātbūtne un darbības. Šajā zemē sevišķi skaļi var dzirdēt dažādo sadalītās kristietības locekļu lūgšanu balsis. Šeit, dažādos ritos, savas liturģijas svin austrumu Katoļu Baznīcas, kuras ir vienotas ar Svētā Pētera pēcteci, saglabājot savas sekulārās tradīcijas un atšķirības. Dialoga platformas un iespējas ir daudzas. Tomēr, cik ļoti grūti ir to uzsākt un veidot. Cik smagas ir nenotikuša dialoga sekas. To apliecina šīs zemes sāpīgā, bieži vien asiņainā vēsture. Vēsture, kurā ierakstās mūsdienu, pēdējo gadu, mēnešu un dienu notikumi, kas skar islāma iekšējās atšķirības, konservatīvās reliģiozitātes izmantošanu politiskiem mērķiem, terorismu, narkotiku tirdzniecību, dažādos kontinentos esošu valstu politiskās un ekonomiskās intereses.

Runājot par starpreliģiju dialogu, pāvests atgādina, ka Tuvo Austrumu perspektīvā tas nav saistīts ar pragmātiskiem politiskiem vai sociāliem apsvērumiem, bet pirmkārt ir balstīts uz ticības teoloģiskajiem pamatiem. Tāpēc ticība stiprina cilvēku pārliecībā par Dieva esamību, par Viņa cilvēkam dāvāto labsirdību un mīlestību. Tādēļ, neatkarīgi no reliģiskās piederības, ticība dara cilvēku spējīgu atvērties labajam un patiesībai, kuru var iegūt ikviens, arī tad, ja tic citā veidā.

Eiropā daudz runā par dialogu. Tieši tāpat daudz runā par brīvību visos tās aspektos. Jo dialogs ir nesaraujami saistīts ar brīvību. Un tieši pāvesta jaunā dokumenta gaismā, Eiropas iedzīvotājiem kārtējo reizi jādomā par brīvības un dialoga nozīmi. Tuvajos Austrumos, kur ne tikai trūkst miers un stabilitāte, bet arī ir Kristum ticīgajiem apdraudēti paši elementārākie izdzīvošanas apstākļi, tieši kristieši sniedz liecību par savu identitāti, kas paliek stipra, neskatoties uz to, ka viņi ir mazākums un pakļauti vajāšanām un diskriminācjai. Pateicoties ticībai, kas ne tikai ir teloģiskā dialoga pamats, bet, galvenokārt, sniedz spēku dzīvot radoši multikulturālā sabiedrībā, kristiešu saucienam pēc dialoga un brīvības ir stingrs pamats.

Šādā klimatā pāvests lūdz ievērot reliģisko brīvību, izbeigt naidu, diskrimācijas un vardarbību. Atgādinot Vatikāna II koncila mācību, viņš raksta, ka reliģiskā brīvība ir visu brīvību kulminācija. Tās ir svētas un neatņēmamas tiesības, kuras ir jāievēro gan individuālā, gan sabiedrības līmenī. Reliģijā un kulta izpausmēs, brīvība seko sirdsapziņas balsij, ļaujot izvēlēties reliģiju, kuru cilvēks uzskata par patiesu un sniedzot iespēju publiski paust savu ticību. Ir jābūt iespējai brīvi praktizēt savu reliģiju, caur tās simbolu publisku demonstrāciju, neriskējot ar dzīvību un personisko brīvību.

Iespējams ka tā ir viena no domām, kuru Benedikts vēlas sniegt Eiropai. Paradoksāli, bet Eiropa brīvības, modernitātes un politiskā korektuma vārdā visu laiku popularizē sava veida antikristīgu attieksmi, un ar sevišķu efektivitāti attālinās no reliģiskajām saknēm uz kurām tā ir veidota. Varbūt Eiropa uzskata, ka bez ticības un, tātad, bez teoloģiska pamata, šajā zemē ir iespējams veidot paliekošu dialogu, mieru un labklājību. Varam iedomāties šo kontinentu ar baznīcām, kas ir pārveidotas par mākslas galerijām un sporta zālēm, bez publiski redzamiem krucifiksiem, bez atpalikušām vērtībām, kas aizstāv laulību un ģimeni, un visā šajā – mazu saujiņu kristiešu, kas slēpjas no pasaules kādās modernās katakombās. Vai tā vēl būs zeme, kur cilvēks aug kā pilnvertīga būtne? Vai tā vēl būs Eiropa?

Lešeks Gensiaks SJ