Pāvests paraksta apustulisko pamudinājumu "Baznīca Tuvajos Austrumos"

Harisas Svētā Pāvila bazilikā, ko 1997. gada maijā apmeklēja svētīgais Jānis Pāvils II, 14. septembra pievakarē Benedikts XVI parakstīja apustulisko pamudinājumu „Ecclesia in Medio Oriente”. Dokuments ir 2010. gadā Vatikānā notikušās Tuvo Austrumu Bīskapu Sinodes darba auglis. Tajā izskan aicinājums šī reģiona katoļticīgajiem atjaunot savstarpējo vienotību, atvērties dialogam ar citu reliģiju locekļiem un nepadoties izceļošanas kārdinājumam. Pie dievnama, no kura paveras brīnišķīgs skats uz lejā esošo Vidusjūru, pāvestu sagaidīja grieķu melkītu patriarhs Gregorios III Lahams. Klātesoši bija Libānas Republikas prezidents ar dzīvesbiedri, Bīskapu Sinodes speciālās padomes locekļi, kā arī pareizticīgo un musulmaņu delegācijas. Pēc bizantiešu rita ievaddziesmas skanējuma, ikonu pagodināšanas, grieķu melkītu patriarha un Bīskapu Sinodes ģenerālsekretāra apsveikuma vārdiem un Evaņģēlija lasījuma, sekoja Svētā tēva uzruna. Svinīgās ceremonijas noslēgumā tika parakstīta minētā pēcsinodālā adhortācija. Pāvesta dokuments sastāv no ievada, trīs daļām un noslēguma. „Katoliskā Baznīca Tuvajos Austrumos: Vienotība un liecība” – tā bija Tuvo Austrumu Bīskapu Sinodes tēma.

Apustuliskais pamudinājums iesākas ar atgādinājumu, ka liecība ir vienotības ar Dievu un tuvāko auglis. Vienotība ir paša Dieva dzīve, kas tiek nodota tālāk Svētajā Garā, caur Jēzu Kristu. Tā ir Dieva dāvana, kurai mēs esam aicināti atbildēt un brīvi pieņemt. Ņemot vērā ģeogrāfisko, kultūras, reliģisko un sociāli politisko dažādību, jau dokumenta ievadā Benedikts XVI mudina Tuvo Austrumu katoļus stiprināt savstarpējo vienotību, kā arī būt atvērtiem dialogam ar ebrejiem un musulmaņiem. Vienlaikus Svētais tēvs aicina saglabāt dažādus reliģiskos ritus, kas ir visas Kristus Baznīcas dārgums.

Pēcsinodālās adhortācijas pirmajā daļā Benedikts XVI pievēršas Tuvo Austrumu kontekstam, mudinot pasauli neaizmirst šī reģiona kristiešus, ekumenisma jautājumam, starpreliģiju dialogam, divām jaunām realitātēm – sekularizācijai un fundamentālismam, un emigrācijas lielajai problēmai. Dokumentā izskan aicinājums uz atgriešanos un mieru. Pāvests atgādina, ka miers nenozīmē tikai to, ka nav konfliktu. Runa ir par iekšēju mieru, par mieru, kas saistīts ar taisnīgumu, par mieru, neraugoties uz rasu, dzimumu un sociālo šķiru atšķirībām.

Runājot par ekumenismu, pāvests norāda, ka kristiešu vienotība nenozīmē tradīciju vienveidību. Ritu un tradīciju dažādība ir liela bagātība. Turpinot Vatikāna II koncila norādīto taku, Svētais tēvs mudina ticīgos uz „garīgo ekumenismu”, citam cita atzīšanu un respektēšanu. Vienlaikus adhortācijā tiek uzsvērta teoloģiskā darba nozīme un vienprātības nepieciešamība svarīgajos morāles jautājumos, proti, jautājumā par ģimeni, seksualitāti, bioētiku, brīvību, taisnību un mieru. Ne mazāk svarīgi dažādām Baznīcām ir iet vienā virzienā „caritas” un izglītības jomā.

Savukārt starpreliģiju dialoga galvenais balsts ir ticības teoloģiskie pamati – uzsver Benedikts XVI. Jāņem vērā, ka ebreji, kristieši un musulmaņi tic vienam Dievam. Svarīgi, lai viņi saskatītu cits citā brāli, kuru pienākas mīlēt un cienīt, un izvairītos no konfliktēšanas reliģijas aizsegā. Kas attiecas uz Tuvo Austrumu katoļiem, dokumentā tiek atgādināts, ka viņiem ir tiesības un pienākums ņemt dalību sabiedriskajā dzīvē, un pret viņiem nedrīkst izturēties kā otrās šķiras pilsoņiem. Bez tam, pāvests atgādina, ka reliģiskā brīvība ietver sevī brīvību izvēlēties savu reliģisko piederību, kā arī brīvību publiski apliecināt savu ticību, nepakļaujot tomēr briesmām savu dzīvību un savu personīgo brīvību.

Šobrīd ļoti sāpīgs jautājums ir kristiešu izbraukšana no Tuvajiem Austrumiem. Neskatoties uz līdzšinējo, gadsimtiem ilgo, ieguldījumu savas valsts labā, bieži vien viņi tiek pazemoti, piedzīvo konfliktu negatīvās sekas, zaudē cerību un ir spiesti doties emigrācijā. Taču Tuvie Austrumi bez kristiešiem vai ar viņu skaitliski nelielo daudzumu vairs nebūs Tuvie Austrumi! – uzsver Benedikts XVI. Tādēļ pāvests prasa valdības un reliģiskajiem līderiem atturēties no tādiem politiskajiem lēmumiem un rīcības, kuras sekas ir kristiešu emigrācija. Austrumu katoļu Baznīcu ganus viņš mudina palīdzēt saviem priesteriem un ticīgajiem diasporā saglabāt sakarus ar savām ģimenēm un Baznīcām. Savukārt Baznīcu ganus, kuru teritorijās apmetas katoļi no Austrumiem, pāvests aicina ļaut viņiem svinēt dievkalpojumus saskaņā ar savām tradīcijām. Pēcsinodālā pamudinājuma pirmajā daļā tiek iztirzāts arī imigrantu strādnieku jautājums.

Dokumenta otrajā daļā Benedikts XVI vēršas pie dažādām katoļu Baznīcas locekļu grupām – patriarhiem, bīskapiem, priesteriem un semināristiem, konsekrētajām personām, lajiem, ģimenēm, jauniešiem un bērniem.

Patriarhiem jāstiprina vienotība un solidaritāte Austrumu katoļu patriarhu padomes un Patriarhālo sinožu ietvarā, vispirms ņemot vērā Baznīcai vissvarīgākos un fundamentālos jautājumus. Bīskapiem drosmīgi jāsludina Evaņģēliju, stingri jāiestājas par ticības integritāti un vienotību, jāveic Baznīcas laicīgo labumu veselīga, godīga un caurspīdīga pārvaldīšana, vienlaikus nopietni pārskatot visas finanses un materiālos labumus, kā arī jāsniedz vajadzīgo atbalstu saviem priesteriem un jārūpējas par visiem kristiešiem, neatkarīgi no viņu tautības vai izcelsmes.

Priesteriem jāmāca ticīgos veidot evaņģēliskās mīlestības un vienotības civilizāciju. Šis uzdevums ietver sevī padziļinātu Dieva Vārda, Baznīcas tradīcijas un doktrīnas tālāknodošanu, kā arī pašu priesteru intelektuālo un garīgo atjaunotni. Šajā kontekstā pāvests atgādina gan par celibāta, gan par precēto Austrumu ritu priesteru kalpojuma nozīmi. Viņš aicina visus – priesterus un semināristus drosmīgi liecināt par Kristu, nevainojami uzvesties un būt atvērtiem kultūru un ekleziālajai dažādībai, kā arī ekumeniskajam un starpreliģiju dialogam.

Konsekrētajām personām Svētais tēvs atgādina, ka vienotības darba pūliņi būs atkarīgi no tā, cik pašas balstīsies uz Dieva Vārdu un savā dzīvē īstenos brālīgo komūniju. Benedikts XVI aicina klostermāsas un brāļus sadarboties ar bīskapu, kā arī dzīvot saskaņā ar evaņģēliskajiem padomiem. Ticīgo un visas Baznīcas atdzimšana ir pilnībā atkarīga no katra ticīgā personīgās saiknes ar Dievu.

Lajiem pāvests uztic uzdevumu veicināt sabiedrisko labumu, reliģisko brīvību un katras personas cieņu. Runājot par ģimeni, viņš atgādina, ka tā ir Dieva iedibināta institūcija, kas balstās uz laulību starp vīrieti un sievieti, un ir nešķirama. Ģimenei jābūt par „mājas Baznīcu”, kur tiek ieaudzināta lūgšana un ticība, par aicinājumu veicinātāju, tikumu un ētisko vērtību dabisko skolu. Šajā nodaļā Svētais tēvs pievēršas arī sievietes stāvoklim Tuvajos Austrumos un atgādina, ka viņai jācenšas ņemt dalību sabiedrības un Baznīcas dzīvē. Jauniešus un bērnus Benedikts XVI mudina nebaidīties un nekaunēties par to, ka viņi ir kristieši, cienīt citu reliģiju ticīgos – ebrejus un musulmaņus, kā arī vienmēr izkopt draudzību ar Jēzu. Tādā veidā viņi spēs saskatīt īstās mūsdienu vērtības, nepadosies materiālisma kārdinājumam un būs brīvi no neveselīgas piesaistes sociālajiem tīkliem. Pieaugušos pāvests aicina atzīt mazgadīgo tiesības jau no viņu dzimšanas brīža.

Apustuliskā pamudinājuma „Ecclesia in Medio Oriente” trešā daļa ir veltīta Dieva Vārdam, kas ir vienotības un liecības dvēsele un avots, jautājumiem par liturģiju, sakramentālo dzīvi, lūgšanu un svētceļojumiem. Šajā daļā pāvests pievēršas arī evaņģelizācijai un žēlsirdības darbiem, kā arī katehēzei un kristīgajai formācijai.

Lai izplatītu Dieva Vārdu, Benedikts XVI nāk klajā ar ieteikumu pasludināt Bībeles gadu, ņemot vērā katras valsts vietējos pastorālos apstākļus, kā arī mudina veidot komunikācijas un formācijas jaunas struktūras. Kas attiecas uz liturģiju, Tuvo Austrumu kristiešiem tā ir būtisks garīgās vienotības un savstarpējās komūnijas elements.

Ņemot vērā to, ka evaņģelizācijas darba efektivitāte ir atkarīga no lūgšanas, pāvests īpašu vērību piegriež svētceļojumiem. Tie var palīdzēt stiprināt visu kristiešu ticību. Šajā kontekstā Benedikts XVI pieprasa, lai ticīgajiem būtu brīva piekļuve svētajām vietām Tuvajos Austrumos. Bez tam, svarīgi atgriezties pie svētceļojumu sākotnējās nozīmes, proti, tam jābūt gandarīšanas ceļam, jābūt tādam ceļam, kas cilvēku ved pie Dieva.

Ticības tālāknodošana ir Baznīcas misijas būtiska sastāvdaļa. Līdz ar to, Svētais tēvs aicina ticīgos uz jauno evaņģelizāciju. Šajā ziņā svarīgākais ir liecība, ko kristietis sniedz ar savu dzīvi. Tikai tad būs svars arī viņa teiktajiem vārdiem. Benedikts XVI mudina Katoļu Baznīcu Tuvajos Austrumos atjaunot savu misionāro garu. Šis izaicinājums, dzīvojot vidē, kur sastopama kultūru un reliģiju daudzveidība, šodien ir steidzamāks nekā jebkad agrāk.

Dokumenta noslēgumā Benedikts XVI prasa, Dieva vārdā, visiem laicīgajiem un reliģiskajiem līderiem ne tikai atvieglināt Tuvo Austrumu iedzīvotāju ciešanas, bet arī izskaust šo ciešanu cēloņus, darot visu iespējamo, lai panāktu mieru. Katoļticīgos Svētais tēvs mudina stiprināt savstarpējo vienotību un dzīvot tajā, radot pastorālo dinamismu. „Remdenums Dievam nepatīk”, viņš atgādina. Lai Tuvo Austrumu kristieši, esot vienoti, drosmīgi liecina par Kristu! Runa ir par liecību, ko nav viegli īstenot, taču šāda rīcība ir slavējama – lasām apustuliskajā pamudinājumā „Ecclesia in Medio Oriente”.

J. Evertovskis / VR