Jēkabs Halils Haddads – libāniešu svētīgais

Šais dienās Vatikāna radio programmas lielu uzmanību veltī Libānai – zemei, kuru no 14. līdz 16. septembrim apmeklēs pāvests Benedikts XVI. Arī mēs, līdzās ziņām par Libānas gatavošanos uzņemt Romas viesi, esam jau iepazīstinājuši ar šīs nelielās zemes plašo reliģisko panorāmu – ar kristīgajām un islāma kopienām, kas šeit dzīvo, bet šodien pastāstīsim arī par vienu no Libānas svētīgajiem – kapucīnu tēvu Jēkabu Halilu Haddadu. Viņa dzimtenē Libānā tēvu Jēkabu mēdz salīdzināt ar diviem ievērojamiem Baznīcas svētajiem – ar Vincentu no Paulas, kurš sevi pierādījis kā dedzīgu žēlsirdības darbu veicēju un ar Jāni Bosko, kurš strādāja jaunatnes audzināšanas labā. Taču, neraugoties uz šiem pagodinājumiem, tēvs Jēkabs esot bijis dziļi pazemīgs cilvēks. Viņa rakstura galvenā īpašība bija darba mīlestība. Nenogurstošais libāniešu kapucīns rūpējās, lai jauniešiem būtu skolas, slimniekiem slimnīcas, bet ticīgajai tautai – baznīcas.

Tēvs Jēkabs Halils Haddads dzimis 1875. gada 1. februārī nelielā, pārsvarā maronītu apdzīvotā pilsētiņā Gazirā, kas atrodas Beirūtas tuvumā. Sākumā viņš apmeklēja kapucīnu skolu, bet vēlāk Beirūtas maronītu koledžu, kur izrādīja teicamu aktuālo notikumu izpratni. Koledžas vadība viņu nosūtīja uz Ēģiptes Aleksandriju, kur viņš strādāja par arābu valodas pasniedzēju. Šeit Jēkabs atklāja savu priesterisko un klosterdzīves aicinājumu. Viņš atgriezās Gazirā, kur pievienojās kapucīnu ordenim. Starp klostera brāļiem, kuri lielākoties piederēja franču tautībai, Jēkabs Halils Haddads bija vienīgais arābu valodas pratējs, tāpēc viņš uzsāka sprediķot vēl pirms iesvētīšanas par priesteri.

Daudzi cilvēki nāca klausīties jaunajā mūkā, kurš mācīja dzīvot ciešā kontaktā ar Dievu un Baznīcu, izsargāties no ļaunuma un darīt labos darbus. Tēvs Jēkabs uzskatīja, ka viņa galvenais uzdevums ir celt skolas. Šo darbu viņš sauca par visu apustulātu pamatatslēgu. Lai gūtu nepieciešamo pieredzi, libāniešu kapucīns izrādīja nemitīgu interesi par kaimiņzemē Sīrijā pastāvošajām mācību iestādēm. Sešu gadu laikā viņam izdevās atvērt veselas 163 skolas, kurās mācījās 7500 skolēnu. Neraugoties uz darba pilno dienu, viņš rada laiku sprediķošanai daudzās Libānas baznīcās un kapelās. Laikabiedru atstātās atmiņas vēstī, ka tēvs Jēkabs vienmēr staigājis kājām, nereti riskējot ar kristiešiem naidīgo druzu uzbrukumu. No lielo attālumu veikšanas, kājas mūkam bijušas noberztas līdz asinīm, bet kapucīnu habits izbalējis spēcīgajā Libānas saulē. Savā dzimtenē tēvs Jēkabs Haddads izveidoja ap 40 franciskāņu terciāru apvienības ar apmēram 3200 piederīgajiem, kuriem vēlāk pievienojās vēl astoņi tūkstoši terciāru.

Līdz ar I Pasaules karu un turku okupācijas sākumu, tēvs Jēkabs pievērsās bērnu namu un slimnīcu celtniecībai. Bez tam, viņš rūpējās par trūcīgo paēdināšanu, atverot vairākas bezmaksas virtuves. Šai laikā viņš uzcēla Jaunavai Marijai veltītu svētnīcu Jal Ebbibas kalnā. Vēlāk pie tās tika nodibināta nespējniekiem veltīta palīdzības organizācija ar nosaukumu „Krusts”. Jāpiebilst, ka šodien tā ietver sevī vairākas nodaļas, kas izveidotas visā valstī.

Plašā sabiedriskā darbība tēvam Jēkabam netraucēja rakstīt garīga satura darbus – lūgšanas, franciskāņu vēsturi un reliģiskas lugas. 1950. gadā, būdams jau gandrīz akls, viņš uzsāka īstenot senu sapni – konsakrēt Libānu Kristum Karalim. Viņš izvēlējās vienu no dzimtās zemes pakalniem un uzcēla šeit akmens baznīcu, kas izskata ziņā līdzinās lielam ostensorijam, virs kura paceļas Kristus Karaļa statuja. Šī un jau minētā Dievmātes baznīca Jal Ebbibā ir redzamākie libāniešu kapucīna Jēkaba Halila Haddada mūža veikumi.

Tēvs Jēkabs nomira 1954. gada 26. jūlijā. Par ieguldījumu tautas labā viņš ir saņēmis vairākus nozīmīgus Libānas valdības apbalvojumus. Šī kapucīna darbību ir augsti novērtējusi arī Baznīca. 2008. gada jūnijā Jēkaba Halila Haddada vārdu tā ir pievienojusi svētīgo sarakstam.

I. Šteinerte/VR