Libāna – zeme ar daudzveidīgu reliģisko kopienu bagātību

Pēc divām nedēļām pāvests Benedikts XVI dosies uz Libānu. Šai nelielajā zemē mājvietu sev radušas daudzas un dažādas reliģiskās kopienas. Šeit dzīvo gan dažādu tradīciju kristieši, gan musulmaņi un citu reliģiju piederīgie.

Kristietību Libānā visvairāk pārstāv plašā maronītu kopiena. Maronīti ir Austrumu rita katoļi, kas atrodas pilnīgā vienotībā ar Svēto Krēslu. Kopienu IV gadsimtā Antiohijā nodibināja sīru mūks, svētais Marons. Lai arī šodien maronītu ir mazāk, nekā iepriekšējos gadsimtos, kopiena joprojām paliek galvenā etno-reliģiskā Libānas grupa.

Pirms arābu musulmaņu iebrukuma Libānā, šīs zemes iedzīvotāji – gan tie, kas vēlāk kļuva musulmaņi, gan arī kristieši, kas šeit bija vairākums, runāja aramiešu valodā. Tā joprojām ir maronītu kopienas liturģiskā valoda, lai arī laika gaitā pieņēmusi savu, maronītiem raksturīgo paveidu.

Maronīti bija stingri Kalcedonas koncila (451. g.) mācības piekritēji. Kad monofizīti nogalināja 350 mūkus, maronīti bēga no Antiohijas, rodot patvērumu Libānas kalnos.

Pēc Antiohijas patriarha moceklības VII gadsimta pirmajā gadu desmitā, maronīti palika bez garīgā vadītāja. 687. gadā kopiena ievēlēja savu pirmo patriarhu Jāni Maronu, tādējādi izraisot neapmierinātību Pareizticīgo Baznīcās. Taču laikā, kad Bizantiešu impēriju apdraudēja islāma iekarotāji, katoļu un pareizticīgo nesaskaņas vājināja kristiešu aizstāvēšanās spēju un ļāva musulmaņiem daudz vieglāk pakļaut senos Austrumu kristietības centrus.

Pēc tam, kad Libāna nonāca arābu varā, maronītu attiecības ar Bizantiešu impēriju uzlabojās. Imperators Konstantīns IV maronītus nodrošināja ar ekleziālo, politisko un militāro atbalstu. Pēc tam, kad Libāna nonāca islāma kalifu kontrolē, par maronītiem veselus 400 gadus nekas nebija zināms, izņemot to, ka viņi slēpās kalnos. Pirmās ziņas sāka parādīties tikai pēc tam, kad krustagājienā uz Jeruzalemi bija devušies krustneši Tulūzas Reimonda vadībā, pa ceļam satiekot maronītus kalnos netālu no Tripoles. Līdz ar to varēja atjaunoties maronītu attiecības ar kristietību Rietumos. 1182. gadā kopiena atjaunoja vienotības attiecības ar Svēto Krēslu. Kopš tā laika maronīti ir palikuši uzticīgi pāvestam. 1584. gada 15. jūlijā Romā tika izveidota maronītu koledža, kuru svinīgi atklāja pāvests Gregorijs.

1516. gadā, druzu valdnieka Fahra Dina Al Maani I laikā, tika izveidota druzu musulmaņu un maronītu alianse, kas ilga 100 gadus. Tas bija uzplaukuma posms, kura laikā tika likti pamati pašreizējai Libānas Republikai. Maronīti ieguva vietas valdībā. Viņiem tika uzticēti moudabira – mūsdienu izpratnē ministru prezidenta, un armijas komandiera amati.

XVII gadsimtā Libānai uzbruka otomaņu karaspēks. Francija 1638. gadā paziņoja, ka tā aizstāvēs visus katoļticīgos Otomaņu impērijas sastāvā, ieskaitot arī maronītus. Rietumu reliģiskie sāka savas misijas Libānā. 1626. gadā ieradās kapucīni, viņiem sekoja jezuīti. Reliģiskie atvēra skolas maronītu bērniem. Skolas sāka darboties pie katra dievnama un maronīti kļuva par kultūras renesanses virzītājspēku Tuvajos Austrumos.

1997. gadā Libānu apmeklēja pāvests Jānis Pāvils II. Viņš apliecināja, ka Libāna ir kas vairāk nekā valsts vien. „Tā ir vēsts!” uzsvēra pāvests.

Maronītu kopienas galva ir Antiohijas maronītu patriarhs. Šobrīd šos pienākumus veic Bešara Butross Rahi. Atšķirībā no Romas katoļiem, maronītiem ir sava liturģija, teoloģiskā tradīcija, garīgums, disciplīna un hierarhija. Visā visumā kopiena pieder pie Antiohijas tradīcijas un Rietumsīru Antiohijas rita. Celibāts maronītu diakoniem un priesteriem nav obligāts. Taču šī prasība ir spēkā mūkiem un bīskapiem. Bīskapi parasti tiek izvēlēti no mūku vidus. Neraugoties uz minētajām atšķirībām, maronīti tiek uzskatīti par vislatinizētākajiem Austrumu katoļu kristiešiem.

Šodien daudzi maronīti dzīvo diasporā. Kopienas ir atrodamas Sīrijā, Izraelā, Ēģiptē, kā arī daudzās Rietumu zemēs – ASV, Argentīnā, Brazīlijā, Meksikā, Austrālijā un Eiropā. Maronītiem ir uzticēta arī Vatikāna radio arābu valodas raidījumu redakcijas vadība.

Ticīgo skaita ziņā nākamo vietu aiz maronītiem Libānā ieņem grieķu-melkītu kopiena. Tā izveidojusies, daļai grieķu pareizticīgo 1724. gadā atgriežoties vienībā ar Romu. Pašreizējais grieķu- melkītu patriarhs ir Gregorijs III Lahams. Viņa sēdeklis atrodas Damaskā. Pasaulē ir apmēram viens miljons grieķu-melkītu kopienas locekļu. 200 tūkstoši dzīvo Libānā. Liturģijā, kas notiek grieķu un arābu valodās, viņi ievēro bizantiešu tradīcijas.

Bet tagad – par armēņu katoļu kopienu. Tā izveidojusies 1740. gadā, daļai Armēņu Apustuliskās Baznīcas atgriežoties vienībā ar svētā Pētera troni Romā. Pirmā armēņu katoļu kopiena Libānā ieradās XVIII gadsimtā, bēgot no vajāšanām, kas sekoja pēc armēņu pievienošanās Romai. Otro bēgļu vilni izraisīja I Pasaules karš un otomaņu iekarotāju veiktās slepkavības, bet trešā lielākā armēņu katoļu ieceļošana Libānā notika pēc II Pasaules kara. Pašreizējais armēņu katoļu kopienas vadītājs ir Cilīcijas patriarhs Nersess Bedross XIX Taormuni. Viņa sēdeklis atrodas Beirūtā. Armēņu katoļu skaits pasaulē ir ap 700 000. Libānā dzīvo 30 000 šīs kopienas locekļu. Šeit ir astoņas armēņu katoļu draudzes.

Starp kristīgajām kopienām Libānā jāmin arī sīru katoļu kopiena. Tā ir daļa bijušo sīru monofizītu, kas atgriezušies vienībā ar Apustulisko Krēslu. 1797. gadā atzīta par patstāvīgu Baznīcu. Pašreizējais sīru katoļu patriarhs ir Ignācijs Jozefs III Jounans ar sēdekli Damaskā. Tāpat kā armēņu, arī sīru katoļu skaits Libānā ir apmēram 30 000.

Līdzīgi iepriekšminētajām kopienām, atdalīšanās rezultātā ir veidojusies arī kaldiešu katoļu kopiena. Tā, savukārt, atšķēlusies no asīriešu kaldiešu pareizticīgajiem. Centieni pievienoties Romai ticīgo vidū bija vērojami jau XVII gadsimtā, bet oficiāli kaldiešu katoļu kopiena tika apstiprināta tikai 1830. gadā. Tās patriarhs ir Emanuels III Dellī, kura sēdeklis atrodas Bagdādē. Libānā kaldiešu katoļu skaits ir 10 000, bet pasaulē 420 000.

Latīņu rita katoļu kopienas sākumi Libānā ir meklējami XVI gadsimtā un tie ir saistīti ar Svētās Zemes franciskāņu darbību. Libānā viņu uzdevums bija Eiropas jūrnieku pastorālā aprūpe. Laika gaitā šeit ieradās arī karmelīti, jezuīti, lācaristi un citu reliģisko ordeņu un kongregāciju locekļi. 1772. gadā tika izveidots Libānas Latīņu rita apustuliskais vikariāts. Šodien tas sastāv no vienas diecēzes un deviņām draudzēm, ko apkalpo septiņi diecezālie priesteri. Latīņu rita katoļu skaits Libānā ir 5 tūkstoši. Apustuliskā vikāra pienākumus šobrīd veic Pauls Dahdads.

Īsumā aplūkosim arī Libānas pareizticīgo kopienas. Lielākā no tām ir grieķu pareizticīgie. Tās locekļu skaits ir 250 tūkstoši. Tai seko Armēņu Apustuliskā Baznīca ar 170 tūkstošiem, sīru pareizticīgie ar 20 tūkstošiem un Austrumu asīriešu kopiena ar pieciem tūkstošiem ticīgo.

Pie pareizticīgo kopienām Libānā vēl jāmin arī Koptu kopiena, kuru šeit lielākoties pārstāv no Ēģiptes ieceļojušie strādnieki. To skaits parasti svārstās ap vienu tūkstoti.

Noslēgumā pievērsīsimies islāma kopienu raksturojumam. Islāma piekritēju, jeb musulmaņu skaits Libānā ir apmēram tikpat liels, cik kristiešu skaits. Islāmu šeit pārstāv sešu dažādu virzienu kopienas. Mūsu raidījumā iepazīstināsim ar šiītiem, sunnītiem un druziem.

Vispirms – par šiītiem. Atgādināsim, ka šiītisms radās līdz ar musulmaņu sultāna Ali prasību pēc Muhameda mantojuma sev un saviem vīriešu kārtas pēctečiem. Galīgu lūzumu starp šiītiem un tradicionālā virziena sekotājiem – sunnītiem, izsauca Ali dēla Al Huseina nogalināšana 680. gadā. Laika gaitā šiītisms sazarojās vairākās denominācijās. Ievērojamākā no tām ir Muhameda divpadsmit mācekļu kopa. Tās piederīgie uzskata, ka divpadsmitais māceklis, kurš kādreiz, neskaidros apstākļos esot nozudis, atgriezīsies uz zemes, lai nestu tajā taisnības uzvaru. Šiītismam piekrīt tikai 10% pasaules musulmaņu. Visvairāk to ir Irānā, bet nedaudz mazāk Libānā. Šeit šiītisma sekotāju skaits ir 750 tūkstoši.

Tradicionālais un piekritēju skaita ziņā procentuāli vislielākais musulmaņu virziens pasaulē ir sunnītisms. Sunnīti ievēro musulmaņu tradīcijā Sunnā ietverto mācību un Muhameda norādījumus saviem pirmajiem sekotājiem. Šī mācība ietilpst Korāna vēstījumā, kuru Allahs esot atklājis praviešiem. Libānā ir apmēram 550 tūkstoši sunnītisma sekotāju. To lielāko daļu, apmēram 400 tūkstošus, veido palestīniešu bēgļi.

Pie islāma piekritējiem Libānā jāpieskaita arī druzi. Šī ticība radās X gadsimta sākumā Kairā kā viens no šiītu atzarojumiem. Vārds „druzi” ir ļoti izplatīts, taču nav īsti piemērots šīs kopienas apzīmējums. Paši ticīgie sevi dēvē par muwa hidun, līdz ar to pasvītrojot, ka viņi ir monoteiskās reliģijas piekritēji. Druzi, jeb muwa hidun uzskata, ka islāms sastāv no trim sekojošām mācībām, un tās ir – islāma pamatprincipu atzīšana, imamu, jeb augstāko musulmaņu garīdznieku skaidrotās atklāsmes ievērošana un patiesa gudrība, kas ved uz visa vienību Vienā Taisnīgajā.

Druzu skaits Libānā 200 tūkstoši.

I. Šteinerte/VR