Marijas debesīs uzņemšana aicina vairāk uzticēties Dievam

„Augusta mēneša vidū Baznīca Austrumos un Rietumos svin Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas svētkus,” 15. augustā, uzrunājot ticīgos pirms lūgšanas „Kunga eņģelis”, atgādināja pāvests Benedikts XVI. Katoliskajā Baznīcā tā ir dogma, ko 1950. gadā izsludināja pāvests Pijs XII. Taču šī Marijas noslēpuma svinēšana ir aizsākusies jau pirmajos kristietības gadsimtos. IV gadsimta beigās un V gadsimta sākumā vairāki autori apgalvoja, ka Marija atrodas Dieva godībā ar dvēseli un miesu. VI gadsimtā Jeruzalemē, Dievmātes – Theotòkos svētkos mainījās iepriekš svinēto svētku raksturs, un tie kļuva par Marijas aizmigšanas, aiziešanas, par debesīs uzņemšanas svētkiem. Pāvests paskaidroja, ka tādējādi tika svinēts brīdis, kurā Marija izgāja no šīs pasaules un ienāca ar dvēseli un miesu debesīs, Dieva godībā.

Lai saprastu Marijas debesīs uzņemšanu, Benedikts XVI aicināja raudzīties uz Lieldienām, uz mūsu Pestīšanas lielo noslēpumu, kas iezīmē Jēzus pāreju Tēva godībā caur ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Marija, kura dzemdēja Dieva Dēlu miesā, ir radība, kas visvairāk iekļauta šai noslēpumā. Viņa ir atpestīta jau kopš sava pirmā dzīves brīža, un pavisam īpašā veidā savienota ar sava Dēla ciešanām un godību. Tāpēc Marijas uzņemšana debesīs ir Kristus Lieldienu noslēpums, kas viņā ir īstenojies pilnībā. Viņa ir cieši vienota ar savu augšāmcēlušos Dēlu, grēka un nāves uzvarētāju, pilnīgi pārveidota Viņā. Taču debesīs uzņemšana ir realitāte, kas attiecas arī uz mums, tā skaidrā veidā norāda uz mūsu likteni, uz visas cilvēces un vēstures likteni. Marijā pārdomājam šo godības realitāti, uz kuru ir aicināts katrs no mums un visa Baznīca kopumā.

Pāvests piebilda, ka svētā Lūkas Evaņģēlija fragments, kuru lasām šīsdienas svētkos, norāda uz ceļu, pa kuru gāja Nācaretes Jaunava, lai nokļūtu Dieva godībā. Tas ir stāsts par Elizabetes apmeklēšanu (sal. Lk 1,39-56), kurā Dievmāte tiek proklamēta par svētīgu starp visām sievietēm, par svētīgu tāpēc, ka viņa ir ticējusi Kunga vārdu piepildījumam. Priecīgi dziedātajā „Magnificat” dziesmā izpaužas viņas dziļā ticība. Viņa sevi nostāda starp „nabadzīgajiem” un „pazemīgajiem”, kas paļaujas nevis uz saviem spēkiem, bet uz Dievu, un kas savā vājumā var darīt lielas lietas.

Izdarot iepriekš sacītā kopsavilkumu, pāvests teica: „Ja Marijas debesīs uzņemšana mūs atver mirdzošai nākotnei, kas mums ir sagatavota, tā aicina arī vairāk uzticēties Dievam, sekot Viņa Vārdam, katru dienu meklēt un piepildīt Viņa gribu. Tas ir ceļš, kas padara mūs „svētīgus” šīszemes svētceļojumā un atver mums debesu durvis.”

I. Šteinerte/VR