31. jūlijs – svētā Ignācija no Lojolas piemiņas diena

1534. gadā Monmartrā, Parīzē, tika nodibināts jezuītu ordenis (attēlā mūsdienu jezuīti pulcēšanās reizē Nairobi, Kenijā). Jūlija pēdējā dienā Baznīca atzīmē tā dibinātāja, svētā Ignācija no Lojolas piemiņu. Bez viņa dzīves veikuma un garīgā mantojuma, ko šais gadu simteņos ir uzcītīgi vairojuši jezuīti, nebūtu iedomājama mūsdienu Baznīca. Jezuīti bija pirmie, kas devās vistālākajos misiju ceļojumos. Viens no visu laiku izcilākajiem misionāriem ir Ignācija laikabiedrs un pirmais sekotājs – svētais Francisks Ksavers, kurš uzņēmās evaņģelizēt toreiz gan tiešā, gan pārnestā nozīmē tikpat kā neaizsniedzamās Tālo Austrumu zemes.

Tāpat, starp šī ordeņa „milžiem” ir jāpiemin kristīgās vēsts sludinātājs Ķīnā, itālis Matteo Ričči, kurš šai, tik atšķirīgajai kultūrai, tuvojās vispirms ar matemātikas un astronomijas palīdzību, tādējādi spēdams iekarot pat paša imperatora labvēlību. Sākumā, kamēr Ričči darbojās vienīgi eksakto un dabaszinātņu jomā, viņš iedziļinājās Ķīnas domātāja Konfūcijā mācībā, spēja saskatīt tajā līdzības ar kristīgo ticību, un uz konfuciānisma pamata mēģināja attīstīt šīs plašās zemes evaņģelizāciju. Tādējādi, Ričči iesākto darbu varēja turpināt nākamie kristīgās vēsts sludinātāji Ķīnā.

Šķiet, nevienā citā reliģiskajā ordenī, vai kongregācijā nedz agrāk, nedz šodien, nav bijis tik daudz mocekļu kā Jēzus Sadraudzībā. Tāpat neviens reliģiskās dzīves institūts nav devis tik kvalitatīvu un visaptverošu ieguldījumu izglītības jomā, kā to ir devuši un šodien turpina dot jezuīti. Un pats galvenais, ka lielākais vairums ordeņa locekļu to dara ar dziļu pazemību un askētisku pašaizliedzību, vadoties vienīgi pēc sava dibinātāja pamudinājuma „Ad maiorem Dei gloriam!” – „Visu lielākam Dieva godam!”

Tāpat kā svētais Ignācijs, jezuīti ir uzcītīgi zināšanu apguvē. Viņu formācija prasa ilgu un nopietnu sagatavošanos, kas visbiežāk sastāv no filozofijas, teoloģijas un kādas vienas, vai pat vairāku laicīgo specialitāšu padziļinātas apguves. Arī visa turpmākā dzīve tiek veltīta nemitīgām studijām.

Jēzus Sadraudzības dibinātājs, svētais Ignācijs ir tas, kurš, Dieva Gara iedvesmots, kristīgajai pasaulei dāvāja rekolekcijas. Šodien, sekojot viņa pierakstiem, garīgos vingrinājumus praktizē ne vien reliģiskie un reliģiskās, bet arī neskaitāmi laji atklāj rekolekciju skaistumu. Svētais Ignācijs ir tas, kurš ieteica saskatīt Dievu visās lietās. Viņš rosināja uztvert Dieva radīto pasauli ar visām sajūtām, kas mums ir Dieva dāvātas – ar redzi, dzirdi, ožu, tausti, - un protams, visā šai sajūtu gammā neaizmirstot sirdi.

Daudzi svēto Ignāciju uztver vienīgi kā kareivi, kāds viņš patiesībā arī bija savas jaunības gados. Taču šis kādreizējais karotājs, kurš savulaik, sava dienvidnieciskā temperamenta iekarsēts, bija gatavs nogalināt kādu mori par to, ka viņš apvainoja Dievmāti, vēlākajos dzīves gados kļuva par patiesu Kristus kareivi, par ticības kareivi. Neraugoties uz vajāšanām, ko pret Ignāciju un viņa sekotājiem izvērsa laicīgās un ekleziālās autoritātes, viņš sevi apzinājās kā daļu no karojošās Baznīcas, no militia Christi. Pēc tam, kad šis basku zemes dēls bija nolicis kaujas materiālos ieročus, viņš ķērās pie daudz spēcīgākiem ieročiem – pie gara ieročiem. Pamatojoties uz tiem, viņš pieņēma stratēģiju – nest kristīgo ticību uz visām zemes malām. Šī stratēģija uzskatāmā veidā ir attēlota viņa vārdā nosauktajā dievnamā Romā, kur lielā griestu gleznojumā tiek rādītas četras debess puses un to iemītnieki, kas ir noilgojušies pēc Patiesības. Jezuīti līdz pat pasaules malām uzņēmās nest vienīgo īsto Patiesību, kas ir Kristus.

Tā, līdzīgi svētajam apustulim Pāvilam, kas ordenim kalpo par vienu no lielākajiem iedvesmas paraugiem, Ignācija „kareivji” jau piecus gadu desmitus „iekaro” aizvien plašākus apvāršņus un izcīna aizvien sīvākas ticības cīņas. Un to dara, vadoties pēc dziļas mīlestības uz Jēzu.

I. Šteinerte