Romas debesīgo aizbildņu – svēto Pētera un Pāvila svētkos mūžīgās pilsētas debesis
kārtējo reizi apgaismoja salūts. Svētku uguņošana – protams, ne tādā izskatā, kādu
iespējams panākt ar jaunajām tehnoloģijām, šeit ir notikusi jau pirms daudziem gadsimtiem.
Pirmoreiz Romas iedzīvotāji to ieraudzīja 1481. gadā. Uguņošana tad bija sarīkota,
lai pagodinātu pāvestu Sikstu IV viņa pontifikāta desmit gadu jubilejā. Naksnīgās
debesis virs Eņģeļa pils tad apgaismoja vērienīga dzirksteļošana, kas līdzinājusies
uguns griešanai pa apli. No šejienes radies nosaukums Girandola, ar kādu romieši
sāka apzīmēt šādus pasākumus, kas vēlāk izvērtās par tradīciju. To sāka piekopt dažādos
Baznīcas svētkos un pāvestu kronēšanas dienā.
2008. gadā vēsturiskā Girandola
tika atklāta, izstudēta un īstenota no jauna, to papildinot ar daudziem elementiem,
kurus iespējams izpildīt mūsdienās. Ir aprēķināts, ka no dažādām Eņģeļa pils tuvākās
apkārtnes vietām to vēroja vairāk nekā 50 tūkstoši cilvēku.
Šogad Girandola
bija veltīta ne tikai svēto Pētera un Pāvila piemiņai, bet arī 500. gadskārtas atcerei,
kopš izcilais Mikelandželo Buonarotti pabeidza apgleznot Siksta kapelas griestus.
Mikelandželo un vēlāk arī Džanlorenco Bernini palīdzējuši attīstīt uguņošanas ideju.
Bernini to vēlējies salīdzināt ar Stromboli salas vulkāna izvirdumiem.
Jau
senos laikos Girandola salūtu vērot ieradās arī daudzi interesenti no citām
Eiropas zemēm. Taču laika gaitā un politisko pārmaiņu ietekmē, tradīcija pamazām tika
aizmirsta. Pēdējā izrāde, kas notika agrāko laiku stilā, skatītājus Tibras upes krastā
pulcēja 1861. gadā.
Girandola ir pieminēta arī Čārlza Dikensa un romiešu
iemīļotā dzejnieka Džoakīno Belli daiļradē. Priekšstatu par to, kā uguņošana virs
Eņģeļa pils izskatījās senatnē, var gūt no pagātnes gleznotāju darbiem, kā arī no
pāvestu liturģisko ceremoniju meistaru Paride De Grassis, Fulvio Servancio un Paolo
Mukancio atstāstiem, kas tapuši laikposmā no 1500. līdz 1600. gadam.
Girandola
uguņošanu var uzskatīt par salūta priekšteci Eiropā, taču patiesībā dzirksteļošanas
aizsākumi gaisā, ir meklējami Ķīnā. 1044. gada liecībās var rast ziņas par kādu bambusa
bultu, kas bijusi piepildīta ar sēra, oglekļa un šaujampulvera savienojumu. Kā zināms,
ķīnieši līdz pat mūsdienām izmanto dažādus uguņošanas trikus, ticot, ka tādējādi tiek
atbaidīti ļaunie gari. Ar šādu nolūku uguns tiek pielietota arī atsevišķos budistu
reliģiskajos svētkos.
Šodien, pateicoties smalkai tehnoloģiskai aparatūrai,
tai skaitā nelielām radio centrālēm, tehniķi spēj izpildīt sarežģītus, cilvēku drošībai
un videi nekaitīgus pirotehnikas brīnumus. 29. jūnija vakarā skatītāji tika pārsteigti
ar vairākiem simtiem dažādu uguns ornamentu, kas izšāvās no pieciem stratēģiskiem
punktiem virs Eņģeļa pils. Par šī gada uguņošanu atbildību uzņēmās Pontifikālā Kultūras
padome kardināla Džanfranko Ravazi vadībā. To izpildīja pirotehniķu grupa Invicta
IX.
Noslēgumā jāatgādina, ka Eņģeļa pils izvēle par uguņošanas vietu nav
nejauša. Tā ir saistīta ar brīnumaino vīziju, kuru 590. gada 29. augustā pieredzēja
svētais Gregors Lielais. Vīzijā virs imperatora Hadriana mauzoleja apžilbinošā gaismā
parādījās eņģelis Miķelis, liekot atpakaļ makstī zobenu. Tādējādi simboliskā veidā
tika pasludinātas mēra beigas mūžīgajā pilsētā. Nākamajā dienā mēris patiešām beidzies
un pāvests Gregors Lielais Hadriana mauzoleju pārdēvēja par Svētā Eņģeļa cietoksni
– Castel Sant’Angelo.