Svēto Pētera un Pāvila svētkos pāvests rosina nemitīgi atgriezties pie Kunga

Ekumeniskā garā šodien Vatikānā notika svēto Pētera un Pāvila svētku svinības. Klāt bija arī Konstantinopoles pareizticīgo patriarhāta delegācija un Vestminsteras abatijas koris, kurš kopā ar Siksta kapelas kori kuplināja liturģiju.

Svētās Mises homīlijā pāvests Benedikts XVI aicināja pievērst skatienu divām iespaidīga lieluma statujām, kas atrodas svētā Pētera bazilikas priekšā. Vienā statujā redzams apustulis Pēteris ar atslēgām rokā, bet otrā – apustulis Pāvils, kurš savās rokās satvēris zobenu. Pāvests teica, ka kristīgā tradīcija šos abus apustuļus vienmēr uzskata par nešķiramiem, jo tie pārstāv visu Kristus Evaņģēliju. Saikne starp viņiem kā brāļiem ticībā, Romā ieguva īpašu nozīmi. Romieši ticēja, ka viņu pilsētas sākumi ir saistīti ar mītiskajiem brāļiem Romulu un Remu. Savukārt, Pēteris un Pāvils kļuva par šo divu brāļu pretsvaru kristīgo romiešu izpratnē.

Pēteri un Pāvilu pāvests pretnostatīja arī Vecās Derības brāļiem Kainam un Ābelam. Kains nogalināja savu brāli, bet Pēteris un Pāvils, neraugoties uz to, ka cilvēciski bija ļoti atšķirīgi un viņu attiecībās nav izpalikuši konflikti, savu brālību īstenoja jaunā veidā – dzīvojot saskaņā ar Evaņģēliju un ļaujot sevī darboties Kristum. Pāvests uzsvēra, ka tikai sekošana Kristum ved pie jauna veida brālības – pie tādas, uz kuru ir aicināti visi kristieši.

Homīlijas turpinājumā, atsaucoties uz Mateja Evaņgēliju, Benedikts XVI jautāja, kādā veidā Pēteris ir klints? Jēzus identitātes apliecinājums, kas divpadsmit apustuļu vārdā izskan no Sīmaņa Pētera mutes, nenāk no viņa paša, bet no īpašas atklāsmes, ko viņš saņēmis no Dieva Tēva. Taču tad, kad Jēzus pasludina savas ciešanas, nāvi un augšāmcelšanos, Sīmanis Pēteris reaģē, vadoties tieši no „miesas un asinīm”, tātad, no sevis paša. Pāvests paskaidroja, ka māceklis, kurš, pateicoties Dieva dāvanai, var kļūt par klinti, no otras puses var izpausties arī tāds, kāds viņš ir savā cilvēciskajā vājumā. Šeit var manīt spriedzi starp cilvēciskajām spējām un to dāvanu, kas saņemta no Kunga. Benedikts XVI teica, ka šeit var saskatīt arī pāvestu drāmu vēsturē, kuru raksturo tieši šie divi elementi, proti, gaisma un spēks no augšienes, un cilvēciskais vājums, kuru var pārveidot tikai atvērtība uz Dieva darbību sevī.

Pāvests paskaidroja arī atslēgu simbolā ietverto nozīmi. Vecajā Derībā atslēgas nozīmē autoritāti pār Dāvida namu. Savukārt, Pēterim Jēzus uztic atvērt Debesu valstības durvis un izlemt, vai pa tām ielaist, vai nē.

Tāpat kā atslēgu simbols, Vecās Derības valodā tika izmantots arī teiciens „sasaistīt un atraisīt”, kas nozīmēja doktrinālos lēmumus un disciplināro varu. Jaunajā Derībā teiciens „sasaistīt un atraisīt” nozīmē varu piedot grēkus. Pāvests uzsvēra:

„Tieši šī žēlastība, kas atņem spēku haosam un ļaunumam, ir Baznīcas noslēpuma un kalpošanas centrā. Baznīca nav svēto, bet grēcinieku kopiena, kuriem ir jāatzīst, ka viņiem ir nepieciešama Dieva mīlestība, nepieciešams attīrīties caur Jēzus Kristus krustu. Jēzus teiktais par Pētera un apustuļu autoritāti, skaidri norāda, ka Dieva vara ir mīlestība, mīlestība, kas savu gaismu izstaro no Kalvārijas. Tādējādi varam saprast arī, ka Evaņģēlija stāstā Pētera ticības apliecinājumam tūlīt seko pirmā ciešanu pasludināšana. Patiešām, Jēzus ar savu nāvi uzvarēja elles varu, un līdz ar savām asinīm izlēja milzu žēlsirdības upi, kas ar savu dziedējošo ūdeni spirdzina visu cilvēci.”

Pāvests pakavējās arī pie svētā Pāvila ikonogrāfijas. Kā jau teikts, viņš tiek attēlots ar zobenu. Svētais tēvs sacīja, ka zobens ir ierocis, ar kuru apustulis tika nogalināts. Taču, lasot viņa darbus, atklājam, ka zobena tēls attiecas uz visu viņa evaņģelizējošo misiju. Jūtot tuvojamies nāvi, svētais Pāvils rakstīja Timotejam: „Labo cīņu es izcīnīju” (2 Tm 4,7). Pāvests paskaidroja:

„Tā, protams, nebija karavīra, bet Dieva Vārda sludinātāja cīņa, kurš ir uzticīgs Kristum un Viņa Baznīcai, kurai viņš ir atdevis visu sevi. Tieši tāpēc Kungs viņam dāvāja godības kroni, un kopā ar Pēteri ielika viņu par Baznīcas garīgās celtnes balstu.”

Noslēgumā Benedikts XVI vērsās pie jaunajiem arhibīskapiem-metropolītiem, kas Romā ieradušies, lai saņemtu palliju. Pāvests teica, ka pallijs viņiem atgādinās par to, ka garīgā Baznīcas celtne ir būvēta uz Kristus, bet savā šīszemes vēsturiskajā dimensijā, uz Pētera klints. Pētera pēctecis novēlēja, lai vadoties pēc šīs apziņas, bīskapi justos kā patiesības līdzstrādnieki, kas no viņiem un viņu vadītās ticīgo kopienas prasa nemitīgu atgriešanos pie vienīgā Kunga.

I. Šteinerte/VR