Cilvēks sevi īsteno, atmetot egoismu un atveroties mīlestībai. Pāvesta katehēze par lūgšanu

Atslēga sevis realizēšanai ir nevis varas iegūšana vai pašpietiekamība, bet sekošana Kristum, Viņa mīlestības pieņemšana un tās dāvāšana citiem – sacīja Benedikts XVI trešdienas vispārējās audiences laikā, uzrunājot Pāvila VI zālē, Vatikānā, sapulcējušos svētceļniekus. Turpinot katehēžu ciklu par lūgšanu sv. Pāvila vēstulēs, pāvests pievērsās tā dēvētajai „Kristoloģiskajai himnai”, kas atrodas Vēstulē filipiešiem (2, 6-11). To var saukt arī par apustuļa „garīgo testamentu”. Šo vēstuli viņš ir sarakstījis, iespējams, esot Romā cietumā. Neraugoties uz nedrošo situāciju, kādā atrodas, Pāvils pauž prieku par to, ka ir Kristus māceklis. Tuvojošās nāves priekšā viņš saskata nevis zaudējumu, bet ieguvumu. Viņš apzinās, ka dodas pretī Kristum. No kurienes tāda drosme gaidāmās moceklības priekšā? – jautāja Benedikts XVI. Šīs drosmes avots bija līdzināšanās Kristum mīlestībā, pazemībā un paklausībā.

Benedikts XVI norādīja, ka prieks ir kristieša un viņa lūgšanas fundamentāla iezīme. „Vienmēr priecājieties Kungā; es atkārtoti saku: priecājieties!” – mudina apustulis Pāvils (Fil 4, 4). Taču lai mūsos valdītu prieks, esam aicināti dzīvot tādā pašā „noskaņā”, kāda bija „arī Kristū Jēzū” (Fil 2, 5). Sv. Pāvils runā par Kristus „noskaņu”, tas ir, par Viņa domāšanas un konkrētas rīcības veidu – skaidroja pāvests. Tātad, šī „noskaņa” ietver sevī mīlestību, nesavtību, pazemību, paklausību Dievam un sevis atdevi. Svētais tēvs uzsvēra, ka mēs esam aicināti ne tikai atdarināt Jēzus piemēru, bet censties, lai visu mūsu eksistenci caurauž Viņa mentalitāte, domāšanas un rīcības veids. Šajā sakarā lūgšanai pienākas būtiska loma. Tā ļauj aizvien labāk iepazīt Kungu un izveidot ar Viņu aizvien dziļākas mīlestības saites, lai rezultātā domātu, rīkotos un mīlētu tāpat kā Kristus.

Sv. Pāvils raksta, ka Kristus, „lai gan bija Dieva veidā, tomēr neuzskatīja par ieguvumu būt līdzīgam Dievam, bet gan pazemināja pats sevi, pieņemdams kalpa veidu, tapdams līdzīgs cilvēkiem. (…) Viņš pazemināja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei” (Fil 2, 6-8). Komentējot šo fragmentu, Benedikts XVI atgādināja, ka Kristus ir īsts Dievs un īsts cilvēks, kurš uzņēma uz sevis mūsu vājumu un ciešanas. Pateicoties Viņa nāvei pie krusta, cilvēks saņem pestīšanu. Lūgšanā un attiecībās ar Dievu mūsu prāts, sirds un griba atveras Svētā Gara darbībai. Tādā veidā mēs ieejam tajā pašā dzīvības dinamismā. Ja pazemīgi sekojam Kristum, mēs tiekam pārveidoti. Pāvests norādīja, ka saskaņā ar cilvēcisko loģiku, nereti mēs mēģinām sevi īstenot, tiecoties pēc varas un cenšoties valdīt pār citiem. Cilvēks aizvien turpina celt ar saviem spēkiem Bābeles torni, lai uzkāptu pie Dieva un būtu kā Dievs. Taču Kristus iemiesošanās un Viņa nāve pie krusta mums atgādina, ka spējam sevi pilnībā īstenot tikai tad, ja saskaņojam savu gribu ar Dieva gribu, atmetam egoismu, izejam no sevis un mīlam Dievu un savus līdzcilvēkus.

Bez tam, kā māca Jēzus, mūsu tuvošanās Dievam notiek caur pazemīgu un mīlestības pilnu kalpošanu saviem līdzcilvēkiem. Pāvests piebilda, ka Vēstulē filipiešiem varam saskatīt divas svarīgas norādes lūgšanai. Pirmkārt, jāpatur prātā, ka vienīgais mūsu Kungs ir Kristus. Savā vērtību skalā pirmo vietu esam aicināti ierādīt Dievam. Tautu apustulis labi saprata, ka Jēzus ir lielākais dārgums, kuram ir vērts ziedot visu savu dzīvi. Otrkārt, lokot ceļus Vissvētākā Sakramenta priekšā, esam aicināti to darīt nevis ieraduma pēc un ar steigu, bet ar pilnu apziņu un no visas sirds. Nometoties ceļos Kunga priekšā, mēs apliecinām savu ticību un atzīstam, ka Viņš vienīgais ir mūsu dzīves Kungs. “Dārgie brāļi un māsas, lūdzoties raudzīsimies uz krustā sisto Kristu un apstāsimies iespējami biežāk adorācijā Vissvētākā Sakramenta priekšā, lai tādējādi savu dzīvi piepildītu ar Dieva mīlestību”, mudināja Benedikts XVI. “Dievs sevi pazemināja, lai mūs paceltu Viņa augstumos. Tāpat kā sv. Francisks, arī mēs lūgsimies: Augstais svētais Dievs, izgaismo manas sirds tumsu. Dod man taisnu ticību, drošu cerību un pilnīgu mīlestību, kā arī izšķiršanas spēju, lai es izpildītu Tavu patieso un svēto gribu. Āmen”.

J. Evertovskis / VR