Iznācis Bīskapu Sinodes darba plāns "Instrumentum Laboris"
19. jūnijā ir iznācis Instrumentum Laboris – gaidāmās Bīskapu Sinodes darba
plāns. Sinode notiks šogad, no 7. līdz 28. oktobrim, un tās nosaukums ir „Jaunā evaņģelizācija
un kristīgās ticības tālāknodošana”. Dokuments Instrumentum Laboris ir atbilde
uz Sinodes vadlīnijām Lineamenta, ko Vatikāns publicēja 2011. gada 4. martā.
Instrumentum
Laboris ievadā teikts, ka Sinode notiks laikā, kas ir īpaši nozīmīgs Katoliskajā
Baznīcā. Šogad aprit Vatikāna II koncila 50. gadskārta un 20. gadskārta, kopš Katoliskās
Baznīcas katehisma iznākšanas. Bez tam, aktuāla ir mūsdienu pasaules attālināšanās
no ticības, kad arī kristieši vairs nespēj uzticēties visam, kas sastāda ticības mantojumu.
Pirmajā
Instrumentum Laboris nodaļā ir rodams aicinājums atklāt evaņģelizācijas sirdi,
jeb tikšanos ar Jēzu Kristu. Evaņģelizācija un aicinājums uz atgriešanos un svētumu,
ir savstarpēji saistīti. Taču kļūdaina pārliecība liek domāt, ka evaņģelizācija ierobežo
cilvēka brīvību un ka pilnīgi pietiek ar to, ka cilvēku kopiena darbojas taisnības,
brīvības, miera un solidaritātes labā, nedomājot par atgriešanos pie Kristus. Atbildot
uz šādu pārliecību, Instrumentum Laboris ir apliecināts, ka „pilnīga piederība
Kristus patiesībai un ienākšana Baznīcā nemazina, bet gan izceļ cilvēka brīvību un
vada to pretim piepildījumam”. Taču lai evaņģelizācija būtu ticama, ir jāatjauno arī
pati Baznīca, kas „jau no iesākuma bija spiesta saskarties ar savu piederīgo grēku”.
Tātad, ticības tālāknodošana nebūs vis efektīvu komunikatīvo stratēģiju, vai mērķauditorijas
meklēšana, bet tai „ir jākļūst par jautājumu, kuru Baznīca uzdod par sevi pašu, kā
arī jāatspoguļo Baznīcas spēja būt nevis par sava veida „uzņēmumu”, bet par kopienu,
kurā valda patiesa brālība”.
Otrā nodaļa ir veltīta mūsdienu laikmeta pārmaiņām,
proti, visam tam, kas slēpjas aiz termina „globalizācija”, izgaismojot gan pozitīvos
aspektus, tādus kā kultūras attīstība un cilvēka izaugsme daudzās zinātņu jomās, gan
arī negatīvos aspektus – vērtību kritiku, svētuma izjūtas zaudēšanu, cilvēka iekšējo
panīkumu, sekularizāciju, ticības privatizāciju, reliģiskās prakses mazināšanos. Instrumentum
Laboris piedāvā septiņus jaunās evaņģelizācijas scenārijus: kultūras, sociālo,
ekonomisko, politisko, zinātnes un tehnikas pētījumus, komunikatīvo un reliģisko.
Lai dzīvotu saskaņā ar savu kristīgo ticību šo scenāriju iekšienē, Instrumentum
Laboris aicina veikt sevis kritisku izvērtēšanu, atsakoties „klusās apostāzes”,
kura ticīgos vedina atteikties no kristīgās prakses. Šī attālināšanās notiek tāpēc,
ka Baznīcā ir trūcis ticīgo garīgā pavadījuma, ekleziālo struktūru pārlieku lielās
birokratizācijas dēļ, kā arī neuzticības dēļ savam paaicinājumam, skandālu dēļ, nepietiekama
jūtīguma dēļ pret mūsdienu cilvēka problēmām. Tāpēc par jaunās evaņģelizācijas līdzekļiem
ir jākļūst mīlestībai, ekumeniskajam dialogam, dialogam starp reliģijām, tādai draudžu
dzīvei, kur cilvēks tiek pieņemts un uzklausīts, kur praksē tiek apliecināta kristīgā
ticība. Ir jārūpējas arī par garīgajiem paaicinājumiem, adekvātu formāciju garīgajos
semināros un noviciātos.
Trešajā nodaļā tiek runāts par ticības tālāknodošanas
vietām. Vadoties pēc principa, ka „nav iespējams nodot tālāk to, kam netic un saskaņā
ar ko nedzīvo,” ir jāstiprina ticība un liturģija, lielu uzmanību pievēršot Lectio
divina, Izlīgšanas sakramentam, tautas dievbijībai, protams, paturot prātā sinkrētisma
risku. Svarīga ir arī „ticības pedagoģija”, lai īstenotos organiska, integrāla katehēze,
kas spēj uzrunāt cilvēkus un mudināt tos meklēt patiesību.
Svarīga evaņģelizācijas
vieta ir ģimene, pateicoties tās spējai dzīvot saskaņā ar kristīgās pieredzes būtiskajām
vērtībām, tādām, kā sievietes un vīrieša cieņa un komplementaritāte, atvērtība pret
dzīvību, uzmanība pret vājāko, izglītības centieni.
Evaņģelizēt ir aicinātas
arī konsakrētās un kontemplatīvās dzīves personas, Baznīcas grupas un kustības, „jaunie
evaņģelizētāji”, kas dzīvo saskaņā ar savu izvēli un spēj pamatot savas vērtības.
Visbeidzot,
laji un visi kristītie ir aicināti piešķirt jēgu savai ticībai un būt par bezbailīgiem
Evaņģēlija lieciniekiem, jo īpaši mūsdienu pasaulē, kurā Kristus ganāmpulks nav pietiekami
saprasts, vai tiek pat apkarots.
Nodaļas beigās rodams aicinājums drosmīgi
nosodīt kristīgās kopienas neuzticību, skandālus un grēkus.
Pēdējā, ceturtajā
nodaļā, tiek piedāvāti vitālas pastorālās darbības risinājumi. Baznīca piedāvā cilvēka
personas ekoloģiju, kurā zinātne rēķinās ar visām cilvēka vajadzībām, ieskaitot atvērtību
pret patiesību un viņa attiecības ar Dievu; ticības un prāta savstarpējo mijiedarbību,
aicinājumu uz svētumu, kā arī garīgo paacinājumu centralitāti.
Dokumenta Instrumentum
Laboris noslēgumā atgādināts, ka jaunā evaņģelizācija ir dziļākas, Evaņģēlijā
balstītas kultūras, veicināšana. Tas ir Evaņģēlijs, kas „dod cerību pasaulei, kura
ilgojas pēc pestīšanas, jo „cerība cilvēkiem ir nepieciešama, lai spētu dzīvot tagadnē”.
Tā ir nepieciešamība, kas ir vajadzīga visiem, arī tad, ja viņi paši to neapzinās.
Tāpēc jaunā evaņģelizācija kalpo kā „zāles priekam un dzīvei bez bailēm”, teikts dokumentā.
„Nebaidieties!” – tāds ir moto, kas caurauž jauno evaņģelizāciju, lai sludinātu Dieva
vēsti pasaulei.