Pāvesta katehēze par Svēto Garu – izcilo lūgšanas skolotāju

Ļausim, lai mūsos darbojas Svētais Gars! Pratīsim novērtēt to, ka būt Dieva bērniem ir skaisti! – mudināja Benedikts XVI vispārējās audiences dalībniekus un visus ticīgos. Katehēzes mācībā, cikla par lūgšanu Svētā Pāvila vēstulēs ietvarā, pāvests runāja par Svēto Garu, kurš māca mūs vērsties pie Dieva kā sava Tēva un teikt Viņam „Abba, Tēvs”. Svētais Gars ir augšāmcēlušā Kristus dāvana. Pateicoties Viņam, mēs tiekam ievesti paļāvības pilnās un mīlošās attiecībās ar Dievu. Viņš māca, ka varam vērsties pie Dieva kā Viņa mīļotie bērni.

Lai Dieva tēvišķības apziņa sasilda mūsu sirdi un bagātina lūgšanu! – vēlēja Svētais tēvs, uzrunājot franču svētceļniekus. Ticīgajiem no Francijas, Beļģijas, Kanādas un Maurīcijas salas viņš atgādināja, ka attiecības ar Dievu lūgšanā ir kaut kas skaists un cēls, kas dod mums gaismu un mierinājumu. Savukārt angļu valodā Benedikts XVI sveica evaņģēliski luteriskās Baznīcas delegāciju no Zviedrijas. Vācu katoļticīgos aicināja atvērties Svētā Gara darbībai, bet poļus mudināja, gaidot Vasarsvētkus, būt neatlaidīgiem lūgšanā. Pāvests uzrunāja svētceļniekus arī no mūsu kaimiņzemes Lietuvas.

Kristietība nav baiļu reliģija. Tā ir uzticības un mīlestības reliģija – sacīja Benedikts XVI. Runa ir par mīlestību un uzticēšanos Debesu Tēvam, kurš mūs visus mīl. Tas, kurš māca mūs griezties pie Tēva kā to dara bērni, sakot „Abba”, ir Svētais Gars. Viņš ir vērtīga dāvana, jo padara mūs par Dieva bērniem. Pāvests atzina, ka daudzi mūsdienu cilvēki, savas negatīvās pieredzes dēļ, tēvā neredz neko skaistu un cēlu. Tomēr no Jēzus varam mācīties, kas ir Tēvs. Patieso Tēva tēlu Jēzus atklāj mums ar savu mīlestību, kas sniedzas līdz pat pilnīgai sevis atdevei pie krusta. Viņš ir Mīlestība. Arī mēs, lūdzoties kā bērni, ieejam šajā Dieva mīlestības apritē, kas šķīstī mūsu vēlmes, atbrīvo mūs no noslēgšanās sevī, pašpietiekamības un vecajam cilvēkam raksturīgā egoisma.

Benedikts XVI norādīja, ka Dievs ir mūsu Tēvs, pirmkārt, tāpēc, ka Viņš ir mūsu Radītājs, otrkārt, tādēļ, ka, pateicoties Kristum, kļūstam par Viņa pieņemtajiem bērniem. Ja Dievs ir mūsu Tēvs, tad mēs neesam anonīmas, bezpersoniskas būtnes. Katram no mums ir vārds, un ikviens no mums ir mīlēts. Bez tam, kristīgā lūgšana nekad nav „vienvirziena kustība”. Tā nav tikai mūsu darbība. Lūgšana ir savstarpēju attiecību, kur priekšplānā izvirzās Dievs, darbība. Mēs varam lūgties tāpēc, ka Svētais Gars mūsos lūdzas – sacīja pāvests. Mēs nespētu lūgties, ja dziļi mūsu sirdī nebūtu ieliktas ilgas pēc Dieva.

Katehēzes noslēgumā Benedikts XVI paskaidroja, ka Kristus Gara lūgšana mūsos un mūsu lūgšana Viņā ir ne tikai individuāls, bet visas Baznīcas akts. Lūdzoties, atveras mūsu sirds un mēs nodibinām attiecības ne vien ar Dievu, bet arī ar visiem Dieva bērniem. Tad, kad lūdzamies vieni paši savā iekšējā istabā, nekad neesam vieni. Mēs esam Baznīcas locekļi, visi dažādi, taču kopā veidojam harmonisku un skaistu ansambli.

J. Evertovskis / VR