Uzrunā ekleziālo kustību pārstāvjiem, pāvests akcentē sevis dāvāšanās loģiku

Šogad uz savas darbības jubileju atskatās trīs lielu ekleziālo kustību Itālijas nodaļu dalībnieki. Šai sakarā sestdien, 19. maijā, viņi bija ieradušies Vatikānā, lai tiktos ar pāvestu Benediktu XVI. Viena no šīm kustībām ir Starptautiskā Brīvprātīgo federācija, Pavisam tai pieder 65 organizācijas, Itālijā vien kustībā ir iesaistījušies vairāk nekā 60 tūkstoši cilvēku. Brīvprātīgo federācijas locekļi par savu mērķi ir izvēlējušies sadarboties ar pasaules dienvidu tautām, kalpot nabadzīgajiem, veicināt cilvēka cieņu un tiesības. Kustība balstās uz kristīgajām vērtībām un uz Baznīcas sociālo mācību. Tā īsteno dažādus projektus tādās jomās kā vides aizsardzība, māksla un kultūra, sociālā komunikācija un informācija, sieviešu un bērnu personas attīstība, izglītība, veselības aprūpe un citus. Starptautiskās Brīvprātīgo federācijas Itālijas nodaļa šogad atzīmē 40 pastāvēšanas gadus.

Audiencē ar pāvestu tikās arī ekleziālās Kultūras kustības locekļi. Viņu uzmanība ir veltīta galvenokārt demokrātiskas dzīves kvalitātei, Eiropas integrācijas procesam, profesionālajam ieguldījumam, laju formācijai. Kustībai šais dienās aprit 80 pastāvēšanas gadi.

Trešā kustība, kura savā darbībā iedvesmojas no kristīgajām vērtībām, un kuras dalībnieki sestdien tikās ar pāvestu, ir Kristīgo strādnieku kustība. Tā ir izveidota 1970. gadā un nodarbojas ar sociāla rakstura jautājumiem. Arī šī kustība jau 40 gadus praksē cenšas īstenot Baznīcas sociālo mācību, rūpējoties par strādnieku tiesību, viņu materiālo un garīgo vajadzību apmierināšanu. Audiences laikā Kristīgās strādnieku kustības locekļi pāvestam Benediktam XVI pasvētīšanai pasniedza atslēgas no mājām Jeruzalemē, kas kalpos vairāku jauno ģimeņu vajadzībām. Kustība ir parūpējusies par šo māju celtniecību. Audiencē Kristīgā strādnieku kustība bija skaitliski vispārstāvētākā – bija ieradušies ap 7000 tās locekļu. Brīvprātīgo federāciju pārstāvēja ap 200, bet Kultūras kustību 150 dalībnieku.

Uzrunājot viesus, pāvests teica, ka kultūra, brīvprātīgo ieguldījums un darba pasaule nav atraujami no kristīgo laju ikdienas devuma, kura mērķis ir liecināt par Kristus klātbūtni gan sabiedrības privātajā, gan publiskajā sfērā. Ticīgo laju uzdevums ir veicināt cilvēka cieņu vidē, kurā viņi dzīvo un darbojas. Šīs misijas kopēja iezīme ir sevis dāvāšana. Ieguldījums kultūrā, jo īpaši, skolās un universitātēs, kas ir veltīts jaunās paaudzes izglītošanai, neaprobežojas ar tehnisko un teorētisko iemaņu nodošanu, bet prasa arī personīgu liecību.

Savukārt, brīvprātīgo devums, kas ir sabiedrības neaizvietojams resurss, nozīmē ne tikai dot lietas, bet dāvāt arī sevi, palīdzot tiem, kam visvairāk nepieciešams. Visbeidzot, darbs ir ne tikai individuālo ienākumu avots, bet arī iespēja izpaust savas spējas profesionālajā darbībā.

Vēršoties pie klātesošajiem, pāvests teica, ka viņiem piemīt kas vairāk – tas ir kristīgais aspekts. Tas nozīmē raudzīties ar Kristus acīm un dot savam tuvākajam vairāk nekā to, kas viņam ir nepieciešams ārēji – dāvāt viņam arī draudzīgu skatienu, mīlestības žestu, kas dzimst no Dieva mīlestības, kurš mūs pirmais ir mīlējis. Benedikts XVI piebilda: „Dārgie draugi, tā ir dāvināšanās loģika, loģika, pret kuru bieži vien netiek izrādīta pienācīga cieņa: dāvāt savu laiku, savas spējas un kompetenci, savu izglītību, savu profesionalitāti, īsumā sakot – dāvāt citam uzmanību, negaidot atlīdzinājumu šīszemes virsū. Tas nozīmē darīt ne tikai labu citam, bet atklāt arī dziļo personīgo laimi saskaņā ar Kristus loģiku, jo Kristus dāvāja sevi visu.”

Uzrunas turpinājumā pāvests pievērsās ģimenei, sakot, ka tā ir pirmā vieta, kurā cilvēks izjūt beznosacījumu mīlestību. Ja tās pietrūkt, ģimenē ienāk krīze. Bez atlikuma dāvāt sevi citam ir būtiski, lai iemācītu cilvēku dzīvot saskaņā ar kristīgajām vērtībām arī kultūras, brīvprātīgo un darba pasaulē.

Kas attiecas uz taisnību, Benedikts XVI uzsvēra, ka ar to vien nepietiek, jo ir vajadzīga arī beznosacījumu dāvināšanās un solidaritāte. „Solidaritāte ir tur, kur visi jūtas atbildīgi par visiem. Tātad, solidaritāti nevar deleģēt tikai valstij vien,” piebilda pāvests, citējot savu encikliku Caritas in veritate – „Mīlestība patiesībā” (38). Turpat teikts arī, ka beznosacījumu došanu nav iespējams iegādāties nedz tirgū, nedz arī noteikt ar likumu. Taču, neraugoties uz to, gan ekonomikā, gan politikā tā ir nepieciešama. Ir vajadzīgi cilvēki, kas to spēj dot (39).

Tikšanās noslēgumā, pievēršoties katrai no trim ekleziālajām kustībām atsevišķi, pāvests sacīja: „Ekleziālā kultūras kustība, savas vēstures gaismā ir aicināta uz atjaunotu kalpošanu kultūras videi, kuru iezīmē neatliekami un sarežģīti izaicinājumi, lai izplatītu šai pasaulē kristīgo humānismu: prāts un ticība ir sabiedrotie gājumā pretim Patiesībai. Starptautiskās Brīvprātīgo federācijas organismi ir aicināti uzticēties tuvākmīlestības spēkam, kas nāk no Dieva, lai turpinātu savu ieguldījumu, apkarojot jebkādu nabadzības un atstumtības formu, un kalpojot nabadzīgo tautu labā. Kristīgā Strādnieku kustība ir aicināta nest gaismu un kristīgo cerību darba pasaulē, lai panāktu aizvien lielāku sociālo taisnīgumu. Bez tam, uzmanība ir jāveltī arī jaunatnei, kas šodien vairāk nekā jebkad meklē veidu, kā savā dzīvē un darbā savienot ideālus ar konkrētu rīcību.”

Tikšanās noslēgumā ar ekleziālo kustību pārstāvjiem, pāvests deva tiem savu apustulisko svētību.

I. Šteinerte/VR