Kirstina Holuma: no olimpiskās cerības līdz franciskāņu māsai

No olimpiskās cerības līdz franciskāņu māsai. Pirms 14 gadiem Ziemas Olimpiskajās spēlēs Nagano, Japānā, 17 gadus vecā ātrslidotāja no Amerikas Savienotajām Valstīm Kirstina Holuma tika uzskatīta par nākotnes sporta zvaigzni. Ar viņu saistījās gan ekspertu, gan vienkāršo līdzjutēju cerības. Taču tieši sacensības Nagano sāka iezīmēt pavisam citādu pavērsienu meitenes dzīvē. „Ātrslidošana bija tik milzīga manas dzīves sastāvdaļa,” šodien atceras Holuma. „Es joprojām mīlēju sportu, taču sāku just sevī neizsakāmi stipru aicinājumu iet citu ceļu”. Ceļš, ko Kirstina ir izvēlējusies, patiešām atšķiras no zilās, ledainās trases. Līdsas svētā Jāzepa franciskāņu māsu klosterī nav pat televizora, kurā māsa Katrīna, tāds ir Kirstinas ordeņa vārds, varētu vērot sacensības, kurās viņa būtu varējusi spīdēt kā zvaigzne.

Reliģisko paaicinājumu Kirstina Holuma sajuta 16 gadu vecumā Fatimas Dievmātes svētnīcā Portugālē. „Es guvu ļoti spēcīgu pieredzi, dzirdēju, ka Kungs mani uzrunā caur lūgšanu un aicina kļūt par klostermāsu,” stāsta māsa Katrīna intervijā Vatikāna radio angļu valodas sekcijai. Taču, kā tas bieži gadās, arī Kirstina ne jau tūlīt devās uz klosteri. Viņa turpināja ātrslidotājas karjeru. „Tā bija Dieva žēlastība, kurš man palīdzēja gūt izcilus rezultātus,” saka māsa Katrīna, atceroties Olimpiskās spēles Nagano. Par savu īsto dzīves pavērsiena punktu bijusī sportiste uzskata svētceļojumu pa Amerikas svētnīcām, kurš sākās līdz ar izlaidumu Čikāgas Humanitāro zinātņu koledžā un noslēdzās Pasaules Jauniešu dienās Toronto.

Jautāta, kādi ir vislielākie upuri, kas jānes, dzīvojot klosterī, māsa Katrīna saka: „visgrūtāk bija atstāt ģimeni un draugus.” Taču viņa nekavējas pieminēt atalgojumu, kāds par šiem upuriem ir saņemts: „Līdz ar šo dzīves aicinājumu, mana sirds ir pilnīgi piepildīta. Nekas nav pazaudēts. Nekas nav jānožēlo.”

Sākot reliģisko gājumu, māsa Katrīna iestājās franciskāņu klosterī Ņujorkā, kur viņa kopā ar citām māsām nodevās ielu bērnu aprūpei. Darbs lielākoties norisinājās tādos kvartālos, kur valda noziedznieku bandas un to likumi. Taču māsa atceras, ka jaunā dzīve viņai devusi tik dziļu gandarījumu, kuram līdzīgu nebija iespējams izbaudīt slidošanas trasēs. Kāda cita klostermāsa stāsta, ka jaunā novice nodevās saviem pienākumiem ar īstu olimpietes garu un ar eņģeļa līdzjūtību.

Tagad māsa Katrīna dzīvo Līdsā, Anglijā, kur turpina veikt ar ordeņa harizmu saistīto darbu, rūpējoties par bērniem un pusaudžiem. „Iepazīstinot viņus ar reliģiskās dzīves liecību, ir interesanti vērot bērnu reakciju brīdī, kad atceros arī savas gaitas olimpiādē,” smejas reliģiskā. „Viņu acis tad kļūst lielas un viņi sāk pievērst lielāku uzmanību manis teiktajam. Man patīk dalīties ar viņiem un atcerēties pagātni, taču tas, protams, nav tas, ko ikdienā varētu no klostermāsas gaidīt. Tomēr ir lieliski, ka mums, reliģisko ordeņu locekļiem, ir tik dažāda dzīves pieredze!”

Līdsas klostera klusumā māsa Katrīna turpina lūgties par saviem draugiem, tai skaitā arī par pazīstamajiem ātrslidotājiem Šeni Deivisu un Takeru Frederiksu, ar kuriem kopā izaugusi, slidojot junioru sacensībās. „Es vēlu viņiem visu labāko un lūdzos par viņiem sacensību laikā. Lai arī man nav iespējas sekot līdzi to norisei, tomēr domās un lūgšanās esmu ar viņiem kopā,” saka māsa.

Kā bijusī sportiste, māsa Katrīna uzskata, ka sports var iemācīt daudzas lietas par ticību, un ka viņa pati no sporta ir iemācījusies disciplinētību, neatlaidīga darba mīlestību, upurgatavību, mērķtiecību un darbu komandā. „Visas šīs lietas ir svarīgas mūsu ticībai,” saka reliģiskā.

I. Šteinerte / VR