21. aprīlī Gvadalupes Dievmātes svētnīcā Meksikā notika beatifikācijas svinības, kurās
altāru godā tika iecelta Vissvētākā Sakramenta klarišu misionāru kongregācijas dibinātāja,
māte Marija Inese Terēze. Ceremoniju vadīja pāvesta pārstāvis, kardināls Andželo Amato.
Pirms doties uz Meksiku, intervijā Vatikāna radio viņš tika aicināts iepazīstināt
ar šīs meksikāņu māsas dzīves stāstu:
Visvairāk vēlos izcelt to, ka mātes Marijas
Ineses Terēzes beatifikācija ir vēl viena dāvana, ko Svētais tēvs Benedikts XVI vēlas
dot Meksikas Baznīcai un tautai. Ar savu neilgo vizīti Meksikā aizvadītajā mēnesī,
viņš vēlējās sniegt roku visiem meksikāņiem – gan dzimtenē, gan ārpus tās. Pāvests
vēlējās viņus atbalstīt un pateikties par katoliskās ticības dziļajām saknēm, kā arī
par viņu mīlestību un Kristu Karali un uz Baznīcu.
Kas bija māte Marija
Inese Terēze? Manuela de Hesus Airas Espinoza piedzima 1904. gadā. Lai īstenotu
savu konsakrētās dzīves sapni, viņai bija jādodas prom no Meksikas, un jāizceļo uz
Amerikas Savienotajām Valstīm. Tai laikā viņa dzīvoja nemitīgās bailēs par vajāšanām.
Meksikā reliģiskās māsas bija apdraudētas un viņas atteicās pieņemt jaunas aspirantes.
Tā, 1929. gadā Manuelita devās uz Losandželosu, Kalifornijā, kur iestājās „Ave Maria”
Vissvētākā Sakramenta klarišu klosterī kā klauzūras māsa.
Kā viņa kļuva
par aktīvās reliģiskās dzīves kongregācijas dibinātāju? Vēlāk viņas aktīvais
un dinamiskais raksturs, kas labi iederas aktīvās dzīves gājumā, mūsu jauno svētīgo
mudināja izvēlēties apustulātu, ko varētu veikt arī ārpus klostera, uzņemoties evaņģelizējošo
misiju, lai izplatītu Kristus vēsti tālās zemēs. Šis viņas sapnis īstenojās 1945.
gadā Kuernavakas pilsētā kopā ar sešām citām klostermāsām, kas atstāja „Ave Maria”
klosteri, lai kontemplatīvo dzīvi vienotu ar aktīvo dzīvesveidu. Sevi un savu darbību
viņas novēlēja Gvadalupes Dievmātes aizbildniecībai. Jaunā kongregācija tūlīt sāka
saņemt daudzus paaicinājumus. Tika atvērtas arī vairākas šīs kongregācijas mājas.
Ar
ko izceļas mātes Marijas Ineses harizma? Viņas garīgās ilgas bija misija, evaņģelizācija
un visas pasaules atgriešana pie Kristus un Viņa Evaņģēlija. No šī paaicinājuma ir
radusies ne tikai Vissvētākā Sakramenta klarišu sieviešu misionāru kongregācija, bet
arī Universālās Baznīcas Kristus misionāru vīriešu kongregācija. Šīm divām kongregācijām
ir jāpieskaita arī laju kustība Van-Clar, kuras mērķis ir dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju,
praktizējot Kristības solījumus savā ģimenes, profesionālajā, sociālajā un ekleziālajā
vidē, un vadoties pēc moto: „Dzīvot Kristum!”
Šī harizma šķiet aktuāla arī
mūsdienās… Es pat teiktu, ka tā ir ļoti aktuāla. Šodien, Latīņamerikā un visā
Baznīcā, ir neatliekama vajadzība pēc evaņģelizācijas – ne tikai tiem, kas Evaņģēliju
vēl nepazīst, bet arī tiem, kas Dieva Vārdu ir aizmirsuši, vai atstājuši to novārtā,
un savu eksistenci vada tālu no Jēzus patiesības Vārda un no Baznīcas sakramentiem,
caur kuriem saņemam pestīšanu.