Jēzus augšāmcelšanās izmaina cilvēka un pasaules stāvokli
Dārgie brāļi un māsas Romā un visā pasaulē! „Surrexit Christus, spes mea” – „Augšāmcēlies
Kristus, mana cerība!” (Lieldienu Sekvence).
Lai mūs visus sasniedz gaviļpilnā
Baznīcas balss kopā ar šiem vārdiem, ko senā Lieldienu himna liek uz Marijas Magdalēnas
lūpām, kura kā pirmā Lieldienu rītā sastapa augšāmcēlušos Kristu. Viņa skrēja pie
pārējiem Jēzus mācekļiem un, sirdij iepukstoties straujāk, viņiem paziņoja: „Es redzēju
Kungu!” (Jņ 20,18). Arī mēs, kas esam šķērsojuši Gavēņa laika tuksnesi un sāpju pilnās
Kristus Ciešanu dienas, šodien ļaujamies uzvaras saucienam: “Kristus ir augšāmcēlies!
Kristus patiesi ir augšāmcēlies!”
Katrs kristietis pārdzīvo Marijas Magdalēnas
pieredzi. Tikšanās ar augšāmcēlušos Jēzu ir tikšanās, kas izmaina visu mūsu dzīvi:
tikšanās ar to vienīgo Cilvēku, kas ļauj izjust visu Dieva labestību un patiesumu,
kas atbrīvo no katra ļaunuma, – un nevis virspusēji, tikai uz brīdi, bet gan visā
pilnībā, kas dziedina visu, un kas mums atjauno mūsu cieņu. Lūk, kāpēc Marija Magdalēna
sauc Jēzu "mana cerība". Tāpēc, ka Jēzus viņai ļāva piedzīvot atgriešanos, viņai pavēra
jaunus nākotnes apvāršņus, atbrīvoja no ļauna. "Kristus mana cerība" nozīmē, ka Viņā
katras manas ilgas pēc labā rod patiesu piepildījumu. Kopā ar Viņu varu cerēt, ka
mana dzīve top laba, piepildīta un mūžīga, un tas tāpēc, ka Dievs pats ir labvēlējies
kļūt mums tuvs līdz pat tādam mēram, ka ienāca mūsu cilvēcībā.
Tomēr pati
Marija Magdalēna, tāpat kā citi Jēzus mācekļi, bija spiesti noskatīties, kā Jēzu noraida
tautas vecākie, kā Viņu apcietina, šausta, notiesā uz nāvi un beidzot piesit krustā.
Tam vajadzēja būt gandrīz neizturami redzēt kā pati iemiesotā Dieva Labestība top
padota cilvēku ļaunprātībai, kā Dieva Patiesību izsmej meli, kā Dieva Žēlsirdību apvaino
atriebība. Ar Jēzus nāvi varēja likties, ka ir pieviltas visu to cerības, kas paļāvās
uz Viņu. Taču nē – ticība Jēzum tomēr arī tad nenodzisa pavisam – pirmām kārtām Jaunavas
Marijas, Jēzus mātes, sirdī ticības liesma dzīvi kvēloja arī šajā nakts tumsā. Tiesa,
šajā pasaulē cerībai ir jārēķinās ar ļaunuma skarbumu. Cerībai liek šķēršļus ceļā
ne tikai nāves mūris, vēl vairāk tai jāsaduras ar skaudības un augstprātības, ar melu
un varmācības noasinātajiem uzgaļiem. Bet Jēzum izdevās pārvarēt šos nāves pinekļus,
lai mums atvērtu pāreju uz Dzīvības valstību. Jā, bija acumirklis, kad likās – Jēzus
ir zaudējis: tumsības pārņēmušas visu zemi, Dievs pilnībā klusē, un cerības vārds,
šķita kā tukša skaņa.
Bet, lūk, nākošajā dienā pēc sabata, rītausmā, Jēzus
kaps tiek atrasts tukšs. Pēc tam Jēzus parādās Marijai Magadalēnai, tad pārējām sievietēm,
tad saviem mācekļiem. Ticība atdzimst daudz dzīvāka un spēcīgāka nekā jebkad agrāk,
tagad tā ir neuzvarama ticība, jo balstās uz izšķirošu pieredzi: "Nāve un dzīvība
sadūrās dīvainā cīņā. Dzīvības Valdnieks, kaut krita, tomēr dzīvo un valda". Augšāmcelšanās
zīmes liecina par dzīvības uzvaru pār nāvi, mīlestības uzvaru pār naidu, žēlsirdības
uzvaru pār atriebību: "Augšāmceltā Kristus tukšais kaps, augšāmceltā Kristus godība,
eņģeļi – augšāmcelšanās liecinieki, sviedrauts un Viņa drānas."
Dārgie brāļi
un māsas! Ja Jēzus ir augšāmcēlies, tad – un tikai tad! – ir noticis kaut kas patiesi
jauns, kaut kas tāds, kas izmaina cilvēka un pasaules stāvokli. Tad Viņš, Jēzus, ir
tas, uz kuru varam paļauties vispilnīgākajā veidā. Turklāt paļauties ne tikai uz Viņa
mācību, Viņa vēsti, bet paļauties tieši uz Viņu, jo Viņš – Augšāmceltais – nepieder
pagātnei, bet Viņš ir šodien klātesošs, Viņš ir dzīvs.
Kristus ir cerība un
stiprinājums tām kristiešu kopienām, kas savas ticības dēļ vissmagāk piedzīvoja diskrimināciju
un vajāšanas. Kristus ir klātesošs kā cerības spēks Savā Baznīcā, Viņš mums ir tuvs
jebkurā cilvēcīgo ciešanu un netaisnības pārdzīvojumā.
Lai Augšāmcēlies Kristus
dāvā cerību Tuvajiem Austrumiem! Lai visas Tuvo Austrumu etniskās, kulturas un reliģiskās
grupas sadarbojas kopējā labuma un cilvēka tiesību labā. Jo īpaši Sīrijā, lai izbeidzas
asinsizliešana un nekavējoties tiek uzsāktas savstarpējās cieņas, dialoga un samierināšanās
gaitas, kā to sagaida arī pasaules tautu saime. Lai daudzie Sīrijas bēgļi, kuriem
nepieciešama humanitārā palīdzība, var izbaudīt viesmīlību un solidaritāti, kurai
jāmazina viņu sāpju pilnie pārdzīvojumi.
Lai Lieldienu uzvaras vēsts iedrošina
Irākas tautu nežēlot spēkus stabilitātes un attīstības ceļā. Lai Svētajā Zemē izraēlieši
un palestīnieši drosmīgi atsāk miera procesu.
Lai Mūsu Kungs, kas ir uzvarējis
nāvi un ļaunumu, dāvā spēkus Āfrikas kontinenta kristiešu kopienām, lai dāvā viņām
cerību, ar ko uzvarēt pārbaudījumus, lai dara tās par miera un attīstības celmlaužiem
tajā sabiedrībā, kurai viņas pieder.
Lai Augšāmcēlies Jēzus stiprina Āfrikas
Raga cietušās tautas, lai veicina izlīgšanas ceļus; palīdz Lielo Ezeru reģionā, Sudānā
un Dienvidsudānā, lai šo tautu iedzīvotājiem dāvā spēkus savstarpējai piedošanai.
Lai Kristus Uzvarētājs dāvā mieru un stabilitāti Mali valstij, kas nonākusi sarežģītā
politiskā situācijā. Lai Nigērijai, kas iepriekšējos mēnešos bija kļuvusi par skatuvi
asiņainām teroristiskām sadursmēm, Lieldienu prieks piešķir nepieciešamo sparu atsākt
veidot miermīlīgu un savu pilsoņu reliģisko brīvību respektējošu sabiedrību.