Krusta ceļš Kolizejā: katrai ģimenei ir savs Via Crucis

Tāpat kā katrs kristietis, arī katra ģimene nes savu krustu. Tās ir slimības, nāve, naudas trūkums, nabadzība, nodevība, amorāla uzvedība, nesapratne ar vecākiem, dabas katastrofas. Lielās piektdienas vakarā Romas Kolizejā Benedikts XVI vadīja Krusta ceļu. Meditācijas un lūgšanas bija sagatavojuši Danilo (91) un Anna Marija Zanzukki (82) no kustības “Focolari”. Viņi ir kustības “Jaunās ģimenes” iniciatori un laulībā nodzīvojuši 59 gadus.

Via Crucis Kolizejā
Lielā piektdiena 2012

Ievada lūgšana
Jēzu, stundā, kad izdzīvojam Tavu nāves atceri, vēlamies ar mīlestības pilnu skatienu uzlūkot Tevis piedzīvotās neiedomājamās ciešanas.
Ciešanu kulminācija ir noslēpumainajā kliedzienā pie krusta pirms izdvest garu: "Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc esi mani atstājis?"
Jēzu, šķieti aiz horizonta norietošs Dievs:
Dēls bez Tēva,
Tēvs brīvs no Dēla
Šis Tavs cilvēciski-dievišķais kliedziens,
kas pāršķēla Golgātu, mūsos rosina jautājumus un mūs izbrīna arī šodien,
ka kaut kas nedzirdēts ir noticis.
Kaut kas glābjošs:
No nāves iznāca dzīvība, no tumsas gaisma,
No atšķirtības galēja vienotība.
Ilgas tapt Tev līdzīgiem,
Mūs aicina iepazīt Tevi pamestu,
visur un ikkatrā:
mūsu personīgajās un kolektīvajās sāpēs
Baznīcas nabadzībā un cilvēces naktīs,
Izplatīt visur un ikvienam Tavu dzīvi, lai tā
nestu Tavu gaismu, radītu Tavu vienotību.
Šodien kā vienmēr,
bez Tavas atstātības mums nebūtu Lieldienu.

Ievads
Jēzus saka: „Kas vēlas man sekot, lai aizliedz pats sevi, ņem savu krustu katru dienu un man seko." Tas ir aicinājums, kas domāts visiem, celibātā esošiem un laulātajiem, jauniešiem, pieaugušajiem un gados vecākiem, bagātajiem un nabagiem, dažādām nacionalitātēm. Der ikvienai ģimenei, kā arī tiem, kas ir vieni vai nelielās kopienās.

Pirms ieiet Savu Ciešanu kulminācijā, Jēzus Olīvdārzā viens, aizmigušo apustuļu atstāts, piedzīvo bailes no tā, kas Viņu sagaida, un, vēršoties pie Tēva, lūdz: „Ja tas ir iespējams, paņem šo biķeri no manis." Piebilzdams tūlīt: „Ne mans, bet Tavs prāts lai notiek." Tajā dramatiskajā un svinīgajā brīdī saprotam ļoti dziļu mācību, kuru Viņš sniedz visiem ar savu piemēru, tiem, kuri seko Viņam. Kā ikvienam kristietim, tā arī katrai ģimenei ir savs VIA CRUCIS: slimības, nāves, finansiālās problēmas, nabadzība, nodevība, viena vai otra amorāla uzvedība, nesaskaņas ar vecākiem, dabas katastrofas.

Bet ikviens kristietis, ikviena ģimene šajā sāpju ceļā var pievērst skatienu un uzlūkot Jēzu, Cilvēku-Dievu. Iedzīvināsim kopā šo Jēzus pēdējo pieredzi virs Zemes, pieņemtu no Tēva rokām: sāpīgu un pārveidojošu pieredzi, kurā Jēzus ir kopsummējis nenovērtējamu piemēru un mācību, kā dzīvot mūsu dzīvi pilnībā, balstoties uz Viņa dzīves paraugu.

PIRMĀ STACIJA
Jēzu notiesā uz nāvi

No Evaņģēlija, ko uzrakstījis sv. Jānis (18, 38b-40)
Un, to pateicis, Pilāts atkal izgāja ārā pie jūdiem un tiem sacīja: "Es neatrodu Viņā nekādas vainas. Bet jums ir ieradums, ka es jums Pashas svētkos vienu atbrīvoju. Vai gribat, lai es jums atlaižu jūdu ķēniņu?" Bet tie atkal sāka kliegt, sacīdami: "Ne Viņu, bet gan Barabu!" Bet Baraba bija laupītājs.

Meditācija
Pilāts neatrod nevienu iemeslu, lai Jēzu sodītu, pakļaujas apsūdzētāju spiedienam un Nācarietis tiek notiesāts uz nāvi.

Mums šķiet, ka dzirdam Tevi sakām:
„Jā, es tiku notiesāts uz nāvi,
daudzi, kuri likās mīlam un saprotam mani,
uzklausīja melus un mani notiesāja.
Viņi nesaprata, ko tiem teicu.
Nodotu mani pakļāva tiesai un piesprieda
nāvi, Krustā sišanu, visnecienīgāko nāvi."

Nav tik maz mūsu ģimeņu, kuras cieš no laulātā drauga nodevības, no vistuvākā cilvēka, kurš mums ir ļoti dārgs. Kur ir palicis šis tuvības prieks - dzīvot saskanīgi? Kur ir palikusi
šī sajūta - justies kā vienam veselam? Kur ir tas vārds „uz mūžu", ko mēs viens otram esam apsolījuši?

Uzlūko Nodoto Jēzu,
un izdzīvo kopā ar Viņu brīdi, kurā mīlestība sabrūk
un draudzība, kas radās mūsu ģimenē,
atpazīt sirdī nodotās uzticības rētas,
pazaudēto paļāvību, drošības zaudējumu.
Uzlūko mani, Jēzu, šobrīd,
kad tieku tiesāts no to puses, kuri neatceras saistības, kas mūs vienoja,
kad solījām sevi pilnībā dāvāt viens otram.
Tikai Tu, Jēzu, mani spēj saprast, spēj iedrošināt,
spēj pateikt patiesības vārdus, arī ja man grūti tos saprast.
Spēj man dot to stiprumu,
kas man neļauj savu reizi tiesāt citus,
nepadoties tās mīlestības dēļ, kuri gaida mājās
un kuriem tagad esmu vienīgais atbalsts.

OTRĀ STACIJA
Jēzum liek nest Krustu

No Evaņģēlija, ko uzrakstījis sv. Jānis (19,16-17)
Tad viņš atdeva tiem Jēzu krustā sišanai. Un Jēzus, nesdams savu krustu, izgāja uz vietu, kura saucas par Galvaskausa vietu, bet ebrejiski par Golgātu.

Meditācija
Pilāts nodod Jēzu Augsto Priesteru un apsardzes rokās. Kareivji uz pleciem Viņam uzliek purpura apmetni un galvā ērkšķu kroni, Viņu naktī apsargā,Viņu apsmej un šausta. No rīta Viņam uzliek smagu koka baļķi, krustu, pie kura tiks piesisti laupītāji, lai visi redzētu, kādu galu ņem ļaundari. Daudzi savējie aizmūk.

Šis notikums, kas notika pirms 2000 gadiem, atkārtojas Baznīcas vēsturē un cilvēcē. Arī šodien. Tā ir Kristus Miesa un Baznīca, kas tiek aizskarta un ievainota no jauna.

Redzot Tevi, Jēzu, tādu,
asiņojošu, vienu, atstātu, piesmietu,
mēs jautājam: „Bet tie cilvēki, kurus Tu tik ļoti mīlēji,
darīji labu un apskaidroji,
vai tie vīrieši un tās sievietes šodien neesam arī mēs? Arī mēs noslēpāmies, baidoties, ka tiksim iesaistīti, aizmirstot to, ka esam Tavi sekotāji."
Bet vissmagākais, Jēzu, ir tas,
ka arī es esmu līdzdalīgs Tavās sāpēs.
Arī mēs laulātie, mūsu ģimenes.

Arī mēs esam Tev uzlikuši necilvēcīgu smagumu.
Katru reizi, kad mēs neesam mīlējuši,
kad esam uzvēluši vainu otram,
kad mēs neesam piedevuši,
kad neesam atsākuši savstarpēji vēlēt labu viens otram.

Un mēs, savukārt,
turpinām paklausīt mūsu lepnībai,
vēlamies, ka mums būtu vienmēr taisnība,
pazemojam tos, kuri atrodas mums blakus,
arī tos, kuri ir saistījuši dzīvi ar mums.
Neatceramies, ka Tu pats, Jēzu, mums teici:
„Ikvienu lietu, ko esat darījuši vienam no šiem mazajiem, esat darījuši man."
Teici precīzi tā: „Man".

TREŠĀ STACIJA
Jēzus pirmo reizi pakrīt zem krusta

No Evanģēlija, ko uzrakstījis sv. Matejs (11, 28-30)
Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti! Es jūs atspirdzināšu. Ņemiet manu jūgu uz sevis un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi; un jūs atradīsiet mieru savām dvēselēm. Jo mans jūgs ir tīkams, un mana nasta viegla.

Meditācija
Jēzus krīt. Brūces, krusta smagums, stāvais ceļa kāpums, izaicinājums. Liels cilvēku pūlis. Bet ne tikai tas To dara par zaudētāju. Varbūt tas ir traģēdijas smagums, kas paveras Viņa dzīvē. Vairs nespējam saskatīt Dievu Jēzū, vīrs, kas atklāj savu trauslumu, klūp un krīt.

Jēzu, tur, uz tā ceļa,
pūļa vidū, kas kliedz un zaimo,
kad esi nokritis zemē,
Tu piecelies un turpini tālāk kāpšanu
Sirds dziļumos zini, ka šīm ciešanām ir jēga,
Saproti, ka Tu esi uzņēmies mūsu trūkumu,
nodevību un vainu smagumu.

Jēzu, Tavs kritiens liek mums ciest
tāpēc, ka saprotam, ka šo sāpju iemesls esam mēs;
varbūt mūsu trauslums,
ne tikai fiziskais, bet visas mūsu būtības.
Mēs vēlētos nekrist nekad;
Bet tad pietiek ar pavisam nedaudz - kāds šķērslis, kārdinājums vai negadījums,
un mēs jau padodamies, un krītam.

Tikām solījuši sekot Jēzum, respektēt un rūpēties par cilvēkiem, ko Viņš nolika mums blakus. Jā, patiesībā tos mīlam, vai vismaz tā mums šķiet. Ja šo cilvēku vairs nav, ļoti ciešam. Bet vēlāk tos pieviļam konkrētās ikdienas situācijās.

Cik daudz kritienu mūsu ģimenēs!
Cik atšķirtības, cik nodevību!
Un vēl laulību šķiršanas, aborti, atstāšanas!
Jēzu, palīdzi mums saprast, kas ir mīlestība,
māci mūs lūgt piedošanu!

CETURTĀ STACIJA
Jēzus satiek savu Māti

No Evaņģēlija, ko uzrakstījis sv. Jānis (19,25)
Pie Jēzus krusta stāvēja Viņa Māte un Viņa Mātes māsa, Marija Kleofa sieva, un Marija Magdalēna.

Meditācija
Ejot uz Kalvāriju, Jēzus satiek savu māti. Viņu skatieni sastopas. Viņi saprot viens otru. Marija zina, kas ir viņas Dēls. Zina no kurienes Viņš nāk. Zina, kāda ir Viņa misija. Marija zina, ka ir Viņa māte; bet zina arī to, ka ir Viņa meita. To redz ciešam par visiem cilvēkiem, vakar, šodien un rīt. Un cieš arī viņa.

Protams, Jēzu,
Tu piedzīvo sāpes, redzot kā cieš Tava māte.
Bet Tev viņa ir jāiesaista Tavā dievišķajā un baisajā piedzīvojumā. Tāds ir Dieva plāns
visas cilvēces glābšanai.

Mums visiem šīs pasaules vīriešiem un sievietēm, bet it īpaši mums ģimenēm, Jēzus satikšanās ar māti uz Kalvārija ceļa ir vienmēr aktuālais un dzīvais notikums. Jēzus labprātīgi atvēl mums savu māti, lai mums ikvienam, arī laulātajiem - būtu māte, kas vienmēr ir atsaucīga un klātesoša. Diemžēl daudzreiz to aizmirstam. Bet, kad par to pārdomājam, mēs apzināmies, ka mūsu ģimenes dzīvē ir neskaitāmas reizes, kad esam skrējuši pie viņas. Cik daudz viņa mums ir bijusi blakus grūtos brīžos! Cik daudz reižu viņai esam uzticējuši mūsu bērnus, esam lūguši parūpēties par bērnu veselību, kā par fizisko, tā arī vēl vairāk par morālo aizsardzību!

Cik daudz reizes Marija mūs ir uzklausījusi, viņa mums ir tuva, stiprinot mūs ar savu mātišķo mīlestību.

Ikvienas ģimenes Krustaceļā Marija ir klusuma paraugs, kas, neskatoties uz visnežēlīgākajām sāpēm, liek atdzimt jaunai dzīvībai.

PIEKTĀ STACIJA
Kirēnas Sīmanis palīdz Jēzum nest krustu

No Evanģēlija, ko uzrakstījis sv. Lūkass (23, 26)
Viņu vedot, tie aizturēja kādu Sīmani Kirēnieti, kas atgriezās no lauka, un uzlika tam krustu, lai tas nestu to pēc Jēzus.

Meditācija
Iespējams Kirēnas Sīmanis pārstāv mūs visus brīdī, kurā negaidīti mūs piemeklē grūtības, pārbaudījums, slimība, neparedzēts smagums, tik ļoti smagais krusts. Kāpēc? Kāpēc tieši man? Kāpēc tieši tagad? Kungs mūs aicina Viņam sekot, nesaprotam kurp un kā.

Vislabākais, ko varam darīt, Jēzu,
ir Tev sekot, būt jūtīgiem uz to, ko Tu mums lūdz.
Daudzas ģimenes to var apliecināt no savas personīgās pieredzes:
nevajag sacelties, labāk ir Tev teikt „jā", jo Tu esi Debess un Zemes Kungs.

Bet ne tikai tāpēc
varam un vēlamies teikt Tev jā".
Tu mūs mīli ar bezgalīgu mīlestību.
Vairāk par tēvu, māti, brāļiem, sievu, vīru, bērniem.
Mūs mīli ar tālejošu mīlestību, mīlestību, kas ir ārpus visa,
pāri mūsu nabadzībai, pāri visam.
kas vēlas, lai esam glābti, lai būtu laimīgi ar Tevi uz mūžiem.

Arī ģimenē, visgrūtākajos brīžos, kad ir jāpieņem atbildīgs lēmums, ja miers valda sirdī, ja esam uzmanīgi tam, ko Dievs no mums vēlas, tiekam gaismas apskaidroti, kas mums palīdz pieņemt lēmumu un nest mūsu krustu.

Kirēnietis mums atgādina daudzo cilvēku sejas, kas ir bijuši mums līdzās tajos brīžos, kuros smagais krusts ir uzvelts mums vai uz mūsu ģimenes pleciem. Tas liek domāt par neskaitāmiem brīvprātīgajiem, kuri daudzās pasaules malās pašaizliedzīgi ir veltījušies tam, lai mierinātu un palīdzētu tiem, kuri cieš un ir nelaimē. Mums māca pazemīgi pieņemt palīdzību, ja tā mums ir nepieciešama, un arī būt par kirēniešiem priekš citiem.

SESTĀ STACIJA
Veronika noslauka Jēzus seju

No sv. apustuļa Pāvila otrās vēstules korintiešiem (4, 6)
Jo Dievs, kas lika no tumsas spīdēt gaismai, pats atspīdēja mūsu sirdīs, lai apgaismotu Dieva godības atzīšanu Jēzus Kristus vaigā.

Meditācija
Veronika, viena no tām sievietēm, kura seko Jēzum, kura ir sapratusi, kas Viņš ir, viņa to mīl un cieš sāpes, redzot Viņa ciešanas. Tuvumā ierauga Viņa seju, Tā seju, kas tik daudzas reizes tika uzrunājusi viņas dvēseli. To redz skumju nomāktu, asiņojošu un pārveidotu, kaut arī vienmēr lēnprātīgu un pazemīgu.

Neiztur. Vēlas mazināt Viņa ciešanas. Ņem kādu audekla gabalu un mēģina noslaucīt asinis un sviedrus no sejas.

Cik reižu mūsu dzīvē ir bijusi iespēja noslaucīt asaras un sviedrus cilvēkiem, kuri cieš. Varbūt slimnīcā esam asistējuši kādam slimniekam, kurš atstāj šo pasauli, esam palīdzējuši kādam ieceļotājam vai bezdarbniekam, uzklausījuši cietumnieku. Mēģinot atvieglot cilvēka ciešanas, iespējams, esam noslaucījuši viņa seju, uzlūkojot to ar līdzcietību.

Un tomēr nedaudz reižu mēs atceramies,
ka ikvienā mūsu brālī, kuram ir nepieciešama palīdzība,
Esi paslēpies Tu, Dieva Dēls.
Cik gan citāda būtu mūsu dzīve, ja to atcerētos!
Maz pamazām sāksim apzināties ikviena, pasaulē dzīvojoša cilvēka cieņu,
Katrs cilvēks, skaists vai neglīts, pārticis vai mazāk pārticis, no pirmajiem brīžiem mātes klēpī vai jau sirmā vecumā Tev iemieso Jēzu.
Ne tikai. Katrs brālis esi Tu, Jēzu.
Uzlūkojot Tevi, kas tiki pazemots Kalvārijā,
kopā ar Veroniku sapratīsim,
ka ikvienā cilvēciskā radībā varam atpazīt Tevi.

SEPTĪTĀ STACIJA
Jēzus pakrīt otro reizi

No sv. apustuļa Pētera pirmās vēstules (2, 24)
Viņš mūsu grēkus aiznesa savā miesā pie krusta, lai mēs, miruši grēkiem, dzīvotu taisnībai; Viņa brūces jūs izdziedināja.

Meditācija
Vēl neliels akmeņaina ceļa gabals bija atlicis līdz Kalvarijai, kad Jēzus pakrīt otro reizi. Intuitīvi jūtam Viņa fizisko vājumu, pēc baisās nakts, pēc spīdzinašānām, ko Viņam nācās izciest. Ne tikai spīdzināšana, spēku izsīkums un smagais krusts uz pleciem spiež Viņu krist. Uz Jēzu gulstas neiedomājams smagums, kaut kas ļoti personisks un dziļš, kas ik uz soļa liek just arvien lielāku spriedzi.

Tevi redzam kā jebkuru nabagu,
kurš ir nokļūdījies dzīvē un tagad tam ir jāmaksā par to.
Un šķiet Tev nav vairs ne fiziskā, ne morālā spēka
nodzīvot jaunu dienu. Un krīti.

Mēs Tevī, Jēzu, atpazīstam,
spēku izsīkumu arī šajā jaunajā kritienā.
Bet Tu atkal piecelies, vēlies doties tālāk.
Mūsu dēļ, mūsu visu dēļ,
Lai mūs iedrošinātu piecelties.
Atzīstam mūsu vājumu,
bet Tava mīlestība ir daudz lielāka par mūsu nedrošību,
Tu vari mūs vienmēr pieņemt un saprast.
Mūsu grēki, kurus Esi uzcēlis plecos,
Tevi nospiež, bet Tava žēlsirdība
ir bezgala lielāka par mūsu ierobežojumiem.
Jā, Jēzu, paldies Tev, mēs atkal pieceļamies.
Esam kļūdījušies.
Mēs ļāvāmies pasaules kārdinājumiem,
varbūt apmierinātība mūs apžilbināja,
lai mēs vēl dzirdētu sakot, ka, esam kādam vēlami,
ka kāds saka, ka vēl mums labu, mūs mīl.
Ar lielām grūtībām cenšamies uzturēt laulāto uzticības saistības, ko mēs uzņēmāmies.
Mums nepiemīt vairs pirmās reizes svaigums kā kādreiz.
Viss ir ierasts, ikviena rīcība šķiet smaga,
Uznāk vēlēšanās visu pamest.

Bet mēs mēģināsim, Jēzu, piecelties,
neļaujoties vislielākam kārdinājumam:
neticēt, ka Tava mīlestība spēj visu.

ASTOTĀ STACIJA
Jēzus satiek Jeruzalemes sievietes, kas raud par Viņu

No Evanģēlija, ko uzrakstījis sv. Lūkass (23, 27-28)
Viņam sekoja liels pulks ļaužu un sieviešu, kas Viņu apraudāja un nožēloja. Bet Jēzus, pagriezies pret tām, sacīja: Jeruzalemes meitas, neraudiet par mani, bet raudiet pašas par sevi un savu bērnu dēļ!

Meditācija
Pūlī, kas Viņam seko, bija Jeruzalemes sievietes: tāsViņu atpazīst. Redzot Viņu tādā stāvoklī, pievienojas pūlim un dodas uz Kalvāriju. Viņas raud.

Jēzus redz viņas, saprot viņu līdzjūtību. Un pat šajā traģiskajā brīdī vēlas viņām atstāt mierinājuma vārdus, kas pārsniedz vienkāršu dievbijību. Viņš vēlas, ka sievietēs, arī mūsos nebūtu tikai līdzcietība, bet patiesa sirds atgriešanās, tāda, kura atzīst savas kļūdas, kura lūdz piedošanu, kura uzsāk jaunu dzīvi.

Jēzu, cik reižu noguruma vai neizpratnes,
egoisma vai baiļu dēļ
pieveram acis un nevēlamies sastapties ar realitāti!
Īpaši, kad neiedziļināmies tajā ar visu savu būtību,
neuzņemamies dziļu un aktīvu dalību dzīvē
un savu tuvāk un tālāko esošo brāļu vajadzībās,
Turpinām dzīvot komfortabli,
nosodām ļaunumu un tos, kuri tā dara,
bet neizmainam mūsu dzīvi
un nejūtamies personīgi atbildīgi, lai kaut ko mainītu
un lai ļaunums tiktu uzvarēts un taisnīgums panākts.

Bieži situācijas neuzlabojas tāpēc, ka mēs neesam uzņēmušies atbildību, lai tās mainītu. Esam atkāpušies, nenodarot nevienam ļaunu, bet arī neizdarot to labo, ko varējām un ko mums vajadzēja izdarīt. Un kāds, šķiet, maksā arī par mums, par mūsu pasivitāti.

Jēzu, lai Tavi vārdi mūs pamodina,
mums dod mazliet tā spēka,
kas iekustina Evaņgēlija lieciniekus,
bieži arī mocekļus, tēvus vai mātes vai bērnus,
kuri ar savām asinīm vienojušies ar Tavējām,
atvēruši un atver arī šodien
ceļu labajam pasaulē.

DEVĪTĀ STACIJA
Jēzus pakrīt trešo reizi

No Evanģēlija, ko uzrakstījis sv. Lūkass (22, 28-30a.)
Bet jūs esat tie, kas pastāvējuši pie manis manos pārbaudījumos. Un es jums novēlu valstību, kā to man sagatavojis mans Tēvs, Lai jūs ēstu un dzertu pie mana galda manā valstībā.

Meditācija
Ceļš stāvajā kāpumā ir īss, bet Viņa nogurums ir milzīgs. Jēzus ir fiziski, bet arī garīgi izsmelts. Izjūt uz sevis Augsto priesteru, pūļa naidu, kas, šķiet, vēlas uz Viņu izgāzt apslāpētās dusmas par pagājušām un tagadējām apspiešanām. Gandrīz kā meklējot otrreizēju uzvaru, parādot savas varas pārākumu pār Jēzu.

Un krīti, krīti, Jēzu, trešo reizi.
Šķieti, ka padodies.
Bet, lūk, ar pēdējiem spēkiem Tu piecelies
un atsāc briesmīgo ceļu uz Golgatu.
Noteikti daudzi mūsu brāļi visā pasaulē
iztur pārbaudījumus, jo ir Tavi sekotāji, Jēzu.
Viņi dodas kopā ar Tevi uz Kalvāriju
Un līdz ar Tevi krīt zem vajāšanu
smaguma, kas jau divtūkstošgadus ievaino Tavu Miesu, kas ir Baznīca.

Vēlamies sirdī, kopā ar šiem mūsu brāļiem, ziedot mūsu dzīvi, mūsu trauslumu, mūsu nabadzību, mūsu mazās un lielās ikdienas ciešanas. Bieži dzīvojam anestizēti no labklājības, neuzņemoties ar visiem spēkiem pienākumu piecelties un piecelt cilvēci. Bet mēs varam piecelties, jo Jēzus atrada spēkus, lai to izdarītu un turpinātu ceļu.

Arī mūsu ģimenes ir daļa no šī „vecā audekla", tās atrod, ka ir sasaistītas ar labklājību, kas kļūst par pašas dzīves mērķi. Mūsu bērni aug: mēģinam viņos ieaudzināt pieticību, mācām ziedoties, mācām atteikties. Rodam iespēju nodrošināt viņiem dzīvi, atbilstoši sociālajai videi - sporta un atpūtas videi, bet ne tā, ka šīs aktivitātes būtu tikai vienīgais veids kā piepildīt dienu un saņemt visu, ko vēlās.

Tāpēc, Jēzu,
mums ir nepieciešams dzirdēt Tavus vārdus,
ko vēlamies dot kā liecību:
„Svētīgi ir garā nabadzīgie, lēnprātīgie, svētīgi miera nesēji.
svētīgi ir tie, kas alkst un slāpst taisnības..."

DESMITĀ STACIJA
Jēzum novelk drēbes

No Evanģēlija, ko uzrakstījis sv. Jānis (19, 23)
Tad kareivji, ... paņēma Viņa drēbes un sadalīja četrās daļās, katram kareivim pa daļai un svārkus. Bet svārki nebija šūti, tie bija viscaur austi.

Meditācija
Jēzus ir kareivju rokās. Ikvienam nosodītajam tiek novilktas drēbes, lai to pazemotu, parādītu, ka viņš nav nekas. Vienaldzība, nicinājums un cilvēka cieņas neievērošana savienojas ar alkatību, skopumu un savtību: „paņēma Jēzus drēbes".

Tavas, Jēzu, drēbes bija bez vīlēm.
Tas vēstī par to, kā par Tevi rūpējās
Tava māte un tās personas, kas Tev sekoja
Tagad, Jēzu, Tu esi bez drēbēm,
un izjūti diskomfortu par tiem, kuriem ir vara pār cilvēkiem
kuriem nav cieņas pret cilvēku.

Cik gan daudz cilvēku ir cietuši un cieš no tā, ka pret viņiem izturas, nerespektējot viņu cieņu, viņu intimitāt. Reizēm arī mēs varbūt neesam respektējuši savu paša cieņu un arī piesavinājušies to cilvēku cieņu, kuri ir mums līdzās, dēla vai vīra, vai sievas, vai vecāku, paziņu, vai pavisam nepazīstamo. Mūsu augstprātīgās brīvības vārdā ievainojam citu cilvēku brīvību: cik nevīžības, cik paviršības savstarpējās attiecībās un veidā, kā mēs vēršamies viens pie otra!

Jēzus šādā veidā vēlas šodienas pasaulei un mūžīgajai cilvēcei parādīt personas lielumu, cieņu, ko Dievs ir piešķīris ikvienam vīrietim, ikvienai sievietei, kā arī to, ka nekas un neviens nedrīkst izturēties pret to vardarbīgi, jo esam radīti pēc Dieva līdzības. Mums ir uzticēts uzdevums veicināt cilvēka cieņu un viņa miesas respektēšanu. Īpaši mums kā laulātajiem pāriem ir uzdevums savienot šīs divas fundamentālās un nešķiramās realitātes: cieņa un pilnīga sevis dāvāšana.

VIENPADSMITĀ STACIJA
Jēzu piesit Krustā

No Evanģēlija, ko uzrakstījis sv. Jānis (19, 18-19)
Tur tie piesita Viņu krustā un kopā ar Viņu divus citus, vienā un otrā pusē, bet vidū Jēzu. Pilāts uzrakstīja arī vainas apzīmējumus un lika novietot uz krusta. Bet uzrakstīts bija: „Jēzus Nacarietis, jūdu ķēniņš."

Meditācija
Sasnieguši vietu, sauktu „Kalvārija", kareivji piesita krustā Jēzu.
Pilāts lika uzrakstīt: „Jēzus no Nācaretes, Jūdu ķēniņš", lai To izsmietu un pazemotu ebrejus. To pat negribot, šis uzraksts atklāj patiesību: Jēzus karaliskumu, kādas Valstības karalis, kurai nav robežu ne laikā, ne telpā.

Spējam tikai iedomāties Jēzus ciešanas krustā sišanas laikā, nežēlīgas un sāpīgas.
Tas ieved noslēpumā: kāpēc Dievs, kurš kļuva cilvēks, mūsu mīlestības dēļ ļaujas, lai to pienaglo pie koka un paceļ no zemes šaušalīgās, gan fiziskās, gan garīgās sāpēs?

Mīlestības dēļ. Mīlestības dēļ. Tas ir mīlestības likums, kas tiecas uz to, lai atdotu savu dzīvi otra labā. To apliecina tās mātes, kas dodot dzīvību bērnam, pašas mirst. Vai tie vecāki, kuri, zaudējuši dēlu karā vai terorisma aktā, izvēlas neatriebties.

Jēzu, Kalvarijā Tu iemieso mūs visus,
visus cilvēkus vakar, šodien un rīt.
Uz krusta mūs iemācīji mīlēt.
Tagad sākam saprast pilnīga prieka noslēpumu,
par kuru runāji Pēdējo Vakariņu laikā saviem mācekļiem.
Tev vajadzēja nonākt no Debesīm, kļūt kā bērnam,
vēlāk pieaugt un tad ciest uz Kalvārijas kalna,
lai ar savu dzīves piemēru mums pateiktu, kas ir patiesa mīlestība.

Uzlūkojot Tevi tur augšā pie krusta, arī mēs kā ģimene, laulātie, vecāki
un bērni mācāmies savstarpēji mīlēt viens otru un mīlēt. Radīt mūsu vidū sevis dāvājošu viesmīlību, kas tiek uzņemta ar sapratni. Kas zina ciest, kas zina ciešanas pārveidot mīlestībā.

DIVPADSMITĀ STACIJA
Jēzus mirst pie Krusta

No Evanģēlija, ko uzrakstījis sv. Matejs (27, 45-46)
Bet no sestās stundas tumsa iestājās pār visu zemi līdz pat devītajai stundai.
Bet ap devīto stundu Jēzus sauca stiprā balsī, sacīdams: Eli, Eli, Lema sabachthani? Tas ir: Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu Mani atstāji?

Meditācija
Jēzus ir uz krusta. Skumju, šausmu, necilvēcīgi fizisku ciešanu stundas.
„Man slāpst," saka Jēzus. Un Viņam pie mutes tiek pienests sūklis, kas ir piesūcināts ar etiķi.

Izlaužas negaidīts kliedziens: „Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc esi mani atstājis?" Zaimi? Notiesātais kliedz ar Psalmu vārdiem. Kā pieņemt tādu Dievu, kurš kliedz, kurš vaid, kurš nezina, nesaprot? Cilvēktapušais Dieva Dēls, kurš sava Tēva atstāts, mirst?

Jēzu, līdz pat šim brīdim Tu esi kļuvis viens no mums,
Viens ar mums, izņemot grēku!
Tu, Cilvēktapušais Dieva Dēls,
Tu esi nepastarpināti ar mums līdz pat tam, ka piedzīvo,
Tu, kas esi svēts, mūsu statusu kā grēciniekiem,
attālināšanos no Dieva, to elli, kuru piedzīvo tie, kas ir bez Dieva.
Tu piedzīvoji tumsu, lai mums dotu gaismu.
Pieredzēji sašķeltību, lai mums dotu vienotību.
Pieņēmi sāpes, lai mums atstātu mīlestību.
Piedzīvoji izslēgšanu, pamests un atstumts
starp Debesīm un Zemi, lai mūs uzņemtu Dieva dzīvē.

Mūs apņem noslēpums,
izdzīvojot katru Tavu Ciešanu brīdi.
Jēzu, Tu neesi piesaistījies kā tādam dārgumam
savai līdzībai ar Dievu,
bet Tu kļūsti it visā nabags, lai mūs darītu bagātus.

„Tavās rokās es atdodu savu garu."
Kā Tu, Jēzu, varēji, galējā atstātībā
uzticēties Tēva mīlestībai,
pamest sevi Viņā, mirt Viņā?
Vienīgi raugoties uz Tevi, vienīgi ar Tevi
varam pieveikt traģēdijas, nevainīgo ciešanas,
pazemojumus, varmācību, nāvi.

Jēzus izdzīvo Savu nāvi kā dāvanu man, mums, mūsu ģimenei,
ikvienam cilvēkam, katrai ģimenei, katrai tautai, visai cilvēcei.
Šajā aktā atdzimst dzīve.

TRĪSPADSMITĀ STACIJA
Jēzu noņem no Krusta un atdod Mātei

No Evanģēlija, ko uzrakstījis sv. Jānis (19, 38)
Pēc tam Jāzeps no Arimatejas, kas bija Jēzus māceklis, bet tikai slepenībā, jo viņš baidījās no jūdiem, lūdza Pilātam atļauju paņemt Jēzus miesu. Un Pilāts atļāva. Tad viņš aizgāja un paņēma Viņa miesu.

Meditācija
Marija redz, kā mirst Viņas Dēls, Dieva un arī viņas Dēls. Zina, ka Viņš ir nevainīgs, bet uzņēmies mūsu grūtību smagumu. Māte ziedo Dēlu, Dēls ziedo Māti. Jānim un mums.

Jēzus un Marija, lūk, viena ģimene, kas Kalvārijā piedzīvo un izcieš vislielāko šķiršanos. Nāve viņus šķir, vai vismaz šķiet, ka viņi tiek šķirti - māte un Dēls, kurus vieno neiedomājama, vienlaikus dievišķa un cilvēcīga saikne. To dāvina mīlestības dēļ. Abi divi paļaujas uz Dieva gribu.

Marijas sirds atvērtajā bezdibenī ienāk cits dēls, kas pārstāv visu cilvēci. Un Marijas mīlestība pret ikvienu no mums ir tās mīlestības turpinājums, kuru viņa juta pret Jēzu. Jā, jo mācekļos viņa redzēs Viņa vaigu. Un Marija dzīvos priekš viņiem, lai viņus atbalstītu, palīdzētu viņiem, vadītu viņus atpazīt Dieva Mīlestību, lai viņi savā brīvībā vērstos pie Tēva.

Ko saka man, mums, mūsu ģimenei, šī Māte un šis Dēls Kalvārijas kalnā? Ikviens var tikai pārsteigts apstāties šīs ainas priekšā. Saprotot, ka šī Māte un šis Dēls sniedz vienreizēju, neatkārtojamu dāvanu. Viņos rodam spēju izplest mūsu sirdi un atvērt mūsu apvārsni universālajai dimensijai.

Tur, uz Kalvārijas
blakus Tev, Jēzu, par mums nomirušam
mūsu ģimenes pieņem Dieva dāvanu
tādas mīlestības dāvanu,
kas var izplest rokas līdz bezgalībai.

ČETRPADSMITĀ STACIJA
Jēzu gulda kapā

No Evaņģēlija, ko uzrakstījis sv. Jānis (19, 41-42)
Bet tajā vietā, kur Viņu piesita krustā, bija dārzs un dārzā - jauns kaps, kurā vēl neviens nebija guldīts. Tāpēc jūdu Sagatavošanās dienas dēļ viņi tur guldīja Jēzu, jo kaps bija tuvu.

Meditācija
Liels klusums apņem Kalvāriju. Jānis savā Evaņģēlijā liecina, ka Kalvārija atrodas dārzā, kurā bija vēl neviena neizmantots kaps. Tieši tur Jēzus mācekļi guldīja Viņa ķermeni.

Tas Jēzus, kuru vēl pavisam nesen viņi atzina kā iemiesoto Dievu, ir tur, līķis. Nepazīstamajā vientulībā viņi jūtas satriekti, nezina, ko darīt, kā uzvesties. Viņiem neatliek nekas cits, kā vienam otru atbalstīt, sniegt spēku, turēties kopā. Bet tieši tur mācekļos nobriest ticība, atceroties to, ko Jēzus teica un darīja, kad bija viņu vidū un ko tobrīd viņi tikai daļēji saprata.

Tur viņi sāk kļūt par Baznīcu, gaidot augšāmcelšanos un Sv. Gara atnākšanu. Ar viņiem ir Jēzus māte, Marija, kuru Dēls uzticēja Jānim. Viņi tuvinās viens otram, ar Viņu, ap Viņu. Gaidot. Gaidot, kad Kungs parādīsies.

Zinām, ka tas ķermenis pēc trim dienām augšāmcēlās. Tā Jēzus dzīvo mūžīgi un pavada mūs. Tieši Viņš personīgi - mūsu zemes ceļojumā, starp priekiem un pārbaudījumiem.

Jēzu, dari, lai mēs viens otru mīlētu,
Lai Tu atkal būtu mūsu vidū
katru dienu, kā Tu pats solīji:
„Kur divi vai trīs ir kopā manā vārdā,
tur Es esmu viņu vidū."

Benedikta XVI uzruna pēc Via Crucis

Dārgie brāļi un māsas,
pārdomājot, lūdzoties un dziedot esam apcerējuši Jēzus ciešanu ceļu, Viņa krusta ceļu, ceļu, kas šķita strupceļš, bet kas izmainīja cilvēka dzīvi un vēsturi, atvēra vārtus uz „jaunām debesīm un jaunu zemi" (sal. Ap 21,1). Īpaši šajā dienā - Lielajā piektdienā - Baznīca ar dziļu godbijību svin Dieva Dēla nāves uz krusta piemiņu, un Viņa krustā redz dzīvības koku, kas dāvā jaunu cerību.

Ciešanu pieredze apzīmogo cilvēci. Tā iezīmē arī ģimeni. Cik bieži ceļš kļūst grūts un smags! Neizpratne, šķelšanās, bažas par savu bērnu nākotni, slimības un dažāda veida grūtības. Ģimeņu situāciju vēl vairāk apgrūtina darba nestabilitāte un citas ekonomiskās krīzes negatīvās sekas. Via Crucis, ko šovakar garīgi esam veikuši, ir aicinājums visiem, īpaši ģimenēm kontemplēt krustā piesisto Kristu, lai atrastu spēkus pārvarēt grūtības. Jēzus krusts ir Dieva mīlestības pret katru cilvēku augstākā zīme. Tā ir pilnīgā atbilde katras personas vajadzībai būt mīlētai. Kad pārdzīvojam pārbaudījumus, kad mūsu ģimenes saskaras ar ciešanām un grūtībām, uzlūkosim Kristus krustu. Tur atradīsim drosmi turpināt ceļu, tur varam ar cerību atkārtot svētā Pāvila vārdus: „Kas mūs spēj šķirt no Kristus mīlestības? Vai bēdas, vai apspiešanas, vai bads, vai kailums, vai briesmas, vai zobens?... Bet visās šajās lietās mēs uzvaram Viņa dēļ, kas mūs mīlējis" (Rom 8, 35.37)

Briesmās un grūtībās mēs neesam vieni; ģimene nav viena: Jēzus ir klātesošs ar savu mīlestību, Viņš atbalsta ar savu žēlastību un dāvā spēku iet uz priekšu, lai spētu pārvarēt katru grūtību un šķērsli. Kad cilvēciskās vājības un grūtības draud ievainot mūsu dzīves un mūsu ģimenes vienotību, ir jāvēršas pie Kristus mīlestības. Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpums iedrošina iet uz priekšu ar cerību. Ciešanu un pārbaidījumu laiks, ja tas izdzīvots kopā ar Kristu un ticībā Viņam, ietver sevī augšāmcelšanās gaismu, augšāmceltās pasaules jauno dzīvību, katra cilvēka, kas tic Viņa Vārdam, Lieldienas.

Šajā krustā sistajā Cilvēkā, kas ir Dieva Dēls, arī nāve iegūst jaunu nozīmi un ievirzi, tā ir atpirkta un uzvarēta, tā ir pāreja uz jaunu dzīvi: „Ja kviešu grauds neiekrīt zemē un nenomirst, tas paliek viens; bet ja nomirst, tad atnes daudz augļu." (Jņ 12,24) Uzticēsimies Kristus Mātei - viņai, kura pavadīja savu Dēlu sāpju ceļā, kura stāvēja pie krusta Viņa nāves stundā, kura iedrošināja Baznīcu tās dzimšanas brīdī, lai tā dzīvotu Kunga klātbūtnē. Viņa vada mūsu sirdis, visu ģimeņu sirdis caur plašo mysterium passionis uz mysterium paschale, uz gaismu, kas atmirdz Augšamceltajā Kristū un atklāj mīlestības, prieka un dzīvības galīgo uzvaru pār ļaunumu, ciešanām un nāvi. Amen.


tulk. I. Pujāte un S. Krivteža