Apritējuši 7 gadi, kopš svētīgā Jāņa Pāvila II nāves

2. aprīlī apritēja septiņi gadi, kopš mūžības slieksni pārkāpa pāvests Jānis Pāvils II. Kā rāda daudzas un dažādas atceres iniciatīvas, viņš joprojām turpina dzīvot ticīgo sirdīs. Svētīgā pāvesta nāves gadskārtā, pie Vatikāna radio mikrofona tika aicināts viņa kanonizācijas lietas postulators Slavomirs Oders:

Ir tiesa, ka šodien atceramies viņa nāves brīdi, taču jāatgādina, ka kristiešiem nāves diena ir dies natalis – piedzimšana debesīm. Ir tiesa arī, ka Jānis Pāvils II ir palicis mūsu sirdīs un mūsu vidū kā mīlēts cilvēks. Viņš ir ienācis mūsu sirdīs, ienācis mūsu mājās. Daudzās mājās ir palikušas viņa fotogrāfijas, viņa svētību kartes kā viņa paša tuvības zīmes. Taču pats svarīgākais ir tas, ka viņš patiešām ir palicis cilvēku sirdīs. Īpaša un taustāma šīs tuvības zīme ir viņa kapa apmeklējums svētā Pētera bazilikā. Cits fenomens, kas izaudzis šai pēdējā gadā – pirmajā viņa beatifikācijas gadā, ir relikviju svētceļojums, kas ir sācies pavisam spontānā veidā. Tas sākās līdz asins relikvijas klātbūtni Pasaules Jauniešu dienās Madridē, un šodien turpina starptautisku ceļojumu. Pirmais posms bija Meksika, kur relikvijas pabija visās Meksikas diecēzēs, vēlāk – Kolumbija ar pieturas punktiem vairākās šīs zemes diecēzēs. Šobrīd relikvijas atrodas Nigērijā. Kaut kādā veidā šī svētīgā cilvēka klātbūtne mūsu vidū atgādina par viņa dzīves veikumu, par viņa kalpošanas starptautisko dimensiju. Taču tas, kas visvairāk saglabājies ļaužu atmiņā, ir mīlestības pārpilnība, ko viņš ir sējis. Tā patiešām ir klātbūtne – nevis vienkāršā fiziskā klātbūtne, bet viņa ideju, jūtu, un visvairāk – viņa dāvātās mīlestības klātbūtne.

Šodien joprojām atceramies vārdus, ko viņš teica sava pontifikāta sākumā „Nebaidieties, atveriet, atdariet plaši durvis Kristum!” Šis vēstījums ir aizvien aktuāls…
Tas ir absolūti aktuāls vēstījums, tas ir aicinājums, kas prasa ieguldījumu un dod drosmi, jo sevišķi, šai brīdī, kad Baznīca pārdzīvo daudzas grūtības, kad cilvēks savā klātbūtnē vairs nesaskata pozitīvo. Lūk, šis nolite timere – šis „nebaidieties” noslēpums, kuru viņš sauca no svētā Pētera laukuma, dziļi sakņojās Dieva noslēpumā. Viņš pats teica: „Cilvēks, kas atrodas Dieva priekšā, cilvēks, kurš iegrimis Dievā, nebaidās ne no kā. Viņam nav no kā baidīties! Lūk, šais vārdos, šai dziļajā, pat mistiskajā pieredzē dzirdam svētā Pāvila vārdus „Kas mūs var atšķirt no Kristus mīlestības?”

Tagad, kad ir pagājuši septiņi gadi, kādas atmiņas jūs glabājat savā sirdī?
Atmiņas par īstu, patiesu cilvēku. Par lielas gudrības, lielas kultūras un visvairāk par visu – liela garīguma cilvēku. Taču tai pašā laikā, par cilvēku ar piesātinātu reliģisko un kultūras skatījumu. Viņš bija tuvs, uzmanīgs cilvēks, kurš spēja redzēt arī tos, kurus citi parasti neredzēja, nesaskatīja un neievēroja. Viņš bija cilvēks, kurš prata iedziļināties personas sirdī un vienmēr atrast īstos vārdus, lai iedrošinātu un aicinātu raudzīties uz dzīvi ar kristīgo cerību.

Cik tālu ir pavirzījusies Jāņa Pāvila II kanonizācijas lieta?
Protams, šīs lietas virzība nav beigusies tūlīt pēc beatifikācijas. Beatifikācija bija tikai viens posms. Ir tiesa, ka kanonizācijai vairs nav vajadzīga viņa dzīves izpēte un tikumi, kas bija nepieciešami beatifikācijai. Šobrīd gaidām kādu Dieva zīmi, lai varētu virzīties šai procesā uz priekšu: to Dieva zīmi, kas ir brīnums. Varu tikai teikt, ka no daudzām pasaules vietām pienāk daudzas liecības par saņemtajām žēlastībām, kas izlūgtas ar svētīgā Jāņa Pāvila II palīdzību. Dažas no tām ir ļoti interesantas. Šobrīd gaidu dokumentāciju, lai varētu uzsākt padziļinātas studijas, veicot kārtīgu izšķirošanas procesu.

I. Šteinerte/VR