Vesperes svētā Gregora Lielā bazilikā

Pāvests pieņēma audiencē ASV bīskapus, kas turpina vizīti ad limina, vēlāk tikās ar Tezē ekumeniskās kopienas prioru, brāli Aloizu un Kenterberijas anglikāņu arhibīskapu Rovenu Viljamsu. Kopā ar anglikāņu Baznīcas primasu Benedikts XVI vakarā piedalījās arī Vesperu dievkalpojumā, kas notika svēto Andreja un Gregora bazilikā Romas Čelio pakalnā.

Uzrunājot Kenterberijas arhibīskapu, kā arī kamalduliešu kopienas mūkus un mūķenes, kas aprūpē šo dievnamu, pāvests pauda prieku par šo nozīmīgo tikšanos dienā, kad Baznīca atzīmē Gregora Lielā piemiņas dienu. Kopā ar kamalduliešu kopienas locekļiem Svētais tēvs pateicās Dievam par 1000 gadiem, kopš svētais Romualds nodibināja šo kopienu. Pāvests apliecināja prieku arī par Kenterberijas arhibīskapa, doktora Rovena Viljamsa klātbūtni.

Turpmāk uzrunā Benedikts XVI pievērsās Svēto Rakstu lasījumiem – divām svētā Pāvila vēstulēm. 2. vēstulē korintiešiem apustulis aicina izmantot žēlastības laiku, lai saņemtu Dieva žēlastību. Žēlastības laiks ir tas, kurā Jēzus Kristus ir nācis atklāt un dāvāt Dieva mīlestību uz cilvēkiem ar savu iemiesošanos, ciešanām un nāvi krustā. Savukārt „pestīšanas diena” ir realitāte, ko svētais Pāvils sauc par „laiku piepildījumu”, brīdis, kurā Dievs, iemiesodamies, vienreizējā veidā ienāk laikā un piepilda to ar savu žēlastību. Mūsu uzdevums ir pieņemt šo dāvanu, kas ir pats Jēzus – Viņa Persona, Viņa Vārds, Viņa Svētais Gars.

Šai vēstulē Pāvils stāsta arī par sevi un savu apustulātu – par to, kā viņš cenšas būt uzticīgs Dievam savā kalpošanā, lai tā būtu efektīva un nekļūtu par šķērsli ticībai. Pāvests teica, ka šie vārdi liek domāt par svēto Gregoru Lielo, par liecību, ko viņš sniedza Romas iedzīvotājiem un visai Baznīcai ar savu kalpojumu un evaņģēlisko dedzību. Svētajam Gregoram var piemērot vārdus, ko apustulis Pāvils ir teicis par sevi: „Viņa žēlastība nebija manī nesekmīga” (sal. 1 Kor 15,10). Benedikts XVI uzsvēra, ka tas ir katra kristieša dzīves noslēpums – pieņemt Dieva žēlastību un ar visu sirdi un spēku piekrist tā darbībai sevī. Tas ir arī patiesā prieka un dziļa iekšēja miera noslēpums.

Otru vēstuli, ko aplūkoja pāvests, svētais Pāvils ir adresējis kolosiešiem. „Esiet pilnīgi!” teica Skolotājs saviem mācekļiem. Arī apustulis aicina dzīvot saskaņā ar šo augsto dzīves mēru, proti, svētumu. Pāvests paskaidroja, ka arī šeit visa pamats ir Dieva žēlastība, paaicinājuma dāvana, tikšanās noslēpums ar dzīvo Jēzu. Taču šī žēlastība prasa kristīto atbildi, prasa ietērpties Kristus izjūtās – maigumā, labestībā, pazemībā, lēnprātībā, cēlsirdībā, savstarpējā piedošanā, un visvairāk par visu agapē, jeb Dieva mīlestībā kā visa sintēzē un vainagojumā. Taču, lai ietērptos Kristū, ir nepieciešams, lai Viņa Vārds dzīvotu starp mums un mūsos ar visu savu bagātību un pārpilnību. Nemitīgā pateicībā kristīgā kopiena pārtiek no Vārda un pretim Dievam paceļ slavas dziesmu, Vārdu, ko Viņš pats mums ir dāvājis. Katra darbība, žests, katrs kalpojums notiek šo dziļo attiecību ar Dievu iekšienē, Trīsvienīgās mīlestības iekšienē, kas nonāk uz mums un atkal paceļas pie Dieva. Pāvests uzsvēra, ka visaugstākā šīs kustības forma ir Euharistijas svinēšana.

„Šis Vārds apgaismo arī priecīgās svinības, kurās šodien esam pulcējušies kopā,” teica pāvests. Viņš piebilda, ka pateicoties Kunga uzticībai un labestībai, svētā Benedikta ordeņa kamalduliešu mūku kongregācija ir varējusi nostaigāt 1000 gadu ilgu vēstures posmu, ik dienas pārtiekot no Dieva Vārda un no Euharistijas, saskaņā ar svētā Romualda mācīto triplex bonum – „trīskāršo labumu”, proti, vientulību, dzīvi kopienā un evaņģelizāciju. Starp ievērojamākajiem šīs kopienas svētajiem un svētīgajiem pāvests pieminēja Pjetro Damiani, Graciano, Bruno no Kverfurtes, Gerardesku, Pāvilu Džustiniani un vairākus citus.

Svētā Gregora klosteris Čelio pakalnā ir vieta, kas īpašā veidā vieno katoļticīgos un anglikāņus. Vēlreiz apliecinot prieku par Kenterberijas arhibīskapa Rovena Viljamsa klātbūtni, Benedikts XVI atgādināja, ka tieši no šejienes pāvests Gregors nedaudz vairāk kā pirms 1400 gadiem izvēlējās Augustīnu un kopā ar viņu 40 mūkus, lai sūtītu tos sludināt Labo Vēsti uz Britu zemēm. Pāvests atzīmēja arī, ka mūku klātbūtne šai vietā tik ilgu laiku jau pati par sevi liecina par uzticību Dievam un Viņa Baznīcai. Pirms doties pie altāra, pie kura Euharistisko upuri celebrēja Gregors Lielais, pāvests novēlēja, lai katoļi un anglikāņi nemitējas lūgt vienotības dāvanu – ut unum sint, kā to no Tēva ir lūdzis pats Jēzus.

I. Šteinerte/VR