Pāvesta katehēze par klusuma nozīmi lūgšanā un Dieva klusēšanu
„Dievs mūs mīl! Ar to vajadzētu pietikt! Viņš runā klusumā. Viņa Vārds var mūsos mājot
tikai klusumā”, sacīja Benedikts XVI vispārējās audiences laikā. Šoreiz pāvests pievērsās
klusuma nozīmei mūsu dzīvē, tādā veidā noslēdzot katehēžu ciklu par Jēzus lūgšanu.
Klusums Golgātas kalnā ir Jēzus pēdējais „vārds” Tēvam. Viņa nāves brīdī atklājas,
ka Dievs runā klusumā. Jēzus lūgšanu iezīmē vārds un klusums. Šajā sakarā Svētais
tēvs norādīja uz diviem mūsu dzīvi saistošiem elementiem. Pirmkārt, viņš uzsvēra,
ka mums nepieciešams iekšējs un ārējs klusums, lai sadzirdētu Dieva vārdu. Otrkārt,
atzina, ka savā dzīvē, līdzīgi kā Ījabs, mēs nereti piedzīvojam Dieva „klusēšanu”.
Vecās Derības pravietis bija visu pazaudējis un jutās pamests. Līdzīgi notiek arī
ar mums. Kā šajā situācijā varam rīkoties?
Pirms nekā uzrunāt atsevišķas svētceļnieku
grupas, Benedikts XVI sveica Armēņu Sinodes locekļus – Cilīcijas armēņu katoļu patriarhu
Nersesu Bedrosu XIX Tarmuni un bīskapus no dažādiem kontinentiem. Svētais tēvs pateicās
viņiem par uzticību kristīgās tradīcijas mantojumam un Apustuļa Pētera pēctecim, apliecināja,
ka lūdzas un svētī viņu sinodes darbu, un novēlēja, lai šis saiets vēl vairāk veicinātu
vienotību un saskaņu starp Baznīcas ganiem. Pāvests arī vēlēja, lai viņi ar atjaunotu
evaņģēlisko dedzību spētu vadīt armēņu rita katoļticīgos un palīdzētu viņiem kļūt
par nesavtīgiem un priecīgiem Kristus un Baznīcas lieciniekiem. Bez tam, Benedikts
XVI apliecināja, ka domā un lūdzas par Tuvo Austrumu zemēm, un iedrošināja šī reģiona
garīgos ganus un ticīgos, neraugoties uz šī brīža smagajām ciešanām, glabāt dzīvu
cerību. Poļu valodā Svētais tēvs norādīja, ka uztic Kungam dzelzceļa katastrofas upurus,
lūdz mūžīgo mieru bojā gājušajiem un ātras izveseļošanās žēlastību ievainotajiem.
Vārda un klusuma dinamika, kas raksturo Jēzus lūgšanu visas Viņa šīszemes
dzīves laikā, bet jo īpaši pie krusta, iezīmē arī mūsu lūgšanas dzīvi divos virzienos
– sacīja Benedikts XVI. Pirmais virziens attiecas uz Dieva vārda pieņemšanu. Lai šo
vārdu sadzirdētu, vajadzīgs iekšējs un ārējs klusums. Mūsdienās mums to nav viegli
ievērot. Reizēm pat rodas iespaids, ka mums būtu bail kaut vai uz pavisam īsu brīdi
atrauties no trokšņu un attēlu biruma, kas piepilda mūsu ikdienu. Tādēļ jau pēcsinodālajā
apustuliskajā pamudinājumā „Verbum Domini” pāvests atgādina, cik svarīgi iemācīties
ievērot klusumu un atklāt tā nozīmi. Ja nav klusuma, tad nav iespējams ne sadzirdēt,
ne saņemt Dieva vārdu. Šis princips ir spēkā gan attiecībā uz personīgo lūgšanu, gan
arī uz liturģijas svinībām – norādīja Svētais tēvs.
Otrais virziens attiecas
uz Dieva klusēšanu. Viņa vārda sadzirdēšana nav atkarīga vienīgi no tā, ka mēs ievērojam
klusumu. Bieži vien, lūdzoties, piedzīvojam, ka Dievs klusē. Mums liekas, ka Viņš
mūs nedzird un mums neatbild, un ka esam atstāti. Tomēr Dieva klusēšana nenozīmē Viņa
klātbūtnes trūkumu. Kristietis labi apzinās, ka Kungs ir līdzās un dzird pat tad,
ja atrodamies sāpju, pamestības un vientulības tumsā – sacīja Benedikts XVI. Jēzus
iedrošina savus mācekļus un ikvienu no mums, apliecinot, ka labi zina mūsu vajadzības
katrā mūsu dzīves brīdī (sal. Mt 6, 7-8). Svētais tēvs uzsvēra, ka daudz svarīgāk
ieklausīties, paklusēt un būt ar atvērtu sirdi nekā daudz runāt, jo Dievs mūs pazīst
labāk nekā mēs paši sevi pazīstam un Viņš mīl mūs. Ar šo apziņu, ka Dievs mūs mīl,
mums vajadzētu pietikt.
Šajā sakarā ir īpaši zīmīga Ījaba pieredze, par ko
runā Svētie Raksti. Šis cilvēks ļoti īsā laikā pazaudē visu – ģimeni, materiālos labumus,
draugus un veselību. Šķiet, ka Dievs viņu būtu pametis, ka Dievs pilnīgi klusē. Bet
tomēr Ījabs, neraugoties uz visu notikušo, sarunājas ar Dievu, uztur ar Viņu attiecības
un sauc uz Viņu. Ījabs saglabā ticību un beigās atklāj piedzīvotā vērtību un Dieva
klusēšanas nozīmi. Vēršoties pie sava Radītāja, viņš noslēgumā saka: „Līdz šim es
tikai no ļaudīm biju dzirdējis par Tevi, tagad arī mana acs Tevi skatījusi” (Īj 42,
5). Pāvests piebilda, ka arī mēs pazīstam Dievu tikai tik, cik esam par Viņu dzirdējuši
„no ļaudīm”. Taču lai Viņu pa īstam iepazītu, esam aicināti atvērties Viņa klusumam
un ievērot iekšējo un ārējo klusumu. Pilnīgā paļāvība un uzticēšanās Dievam nobriest
tieši klusumā. Tāpēc sv. Francisks Ksavers spēja lūgties: „Es mīlu Tevi, Kungs, nevis
tādēļ, ka vari man dāvāt paradīzi vai nogrūst ellē, bet tādēļ, ka Tu esi mans Dievs.
Es Tevi mīlu tāpēc, ka Tu esi Tu”.
Benedikts XVI norādīja, ka Jēzus māca mūs
lūgties ar bērna paļāvību. Tieši Viņā varam atklāt dialoga ar Dievu novitāti. Ja pastāvam
lūgšanā, tad uz dzīvi sākam raudzīties pilnīgi citādāk. Lūgšana palīdz mums pieņemt
svarīgus lēmumus, saskatīt savu aicinājumu un sekot tam, ieraudzīt Dieva dotos talantus
un ik dienas izpildīt Viņa gribu, kas ir vienīgais iespējamais ceļš uz piepildītu
dzīvi. Mums, kuri nereti dzenamies pēc tūlītējiem un konkrētiem rezultātiem, Jēzus
ar savu lūgšanu norāda, ka nepieciešama apstāšanās un ir vajadzīgi kopā ar Dievu pavadīti
brīži.