Saruna ar Meksikas vēstnieku pie Svētā Krēsla H. L. Altamirano

Kāda atmosfēra pirms pāvesta vizītes valda Meksikā? Šādu jautājumu Vatikāna radio žurnālists Luiss Badiļja uzdeva Meksikas vēstniekam pie Svētā Krēsla Hektoram Lingam Altamirano:

Saskaņā ar informāciju, ko esmu saņēmis līdz šim, varu teikt, ka oficiālais paziņojums par Svētā tēva vizīti 12. decembrī, ir izraisījis lielu entuziasmu. Pēc ceļojuma apstiprināšanas, šis entuziasms, ja tā var teikt, pieauga ģeometriskā progresijā un kļuva par nacionālā līmeņa gaidīšanas svētkiem. Ir zināms, ka daudzi cilvēki jau tagad plāno veikt ap 2000 kilometru attālu ceļu, lai nokļūtu uz Guanahuato – vietu, kur ieradīsies pāvests.”

Kā jūs izskaidrojat šo entuziasmu?
Domāju, ka tas apliecina Meksikas katoļticības dabu. Katolicisms pie mums ir ļoti latīnisks un spānisks, pie tam, ar daudziem meksikāņu elementiem. Pietiek atcerēties Gvadalupes Dievmāti, cīņas par mūsu zemes neatkarību, kurās piedalījās arī Baznīcas klēra locekļi, kā arī reliģiskās brīvības iegūšanu. Domāju arī par mantojumu, par atmiņām, ko meksikāņu sirdī iedegusi svētīgā Jāņa Pāvila II vizīte, kurš mūsu zemi apmeklēja piecas reizes. Atceros, kā viņš 150 tūkstošu cilvēku priekšā Acteku stadionā teica: „Es esmu meksikānis”. Šis kristietības tips, ko spēcīgi iezīmē mariāniskā dievbijība, ir Meksikas lielais spēks.

Pakavēsimies pie vardarbības problēmas, kas skar svarīgus Meksikas reģionus, lai labāk saprastu, kas notiek, un kā atbilstoši reaģēt. Kādu palīdzību varētu sniegt pāvests?
Domāju, ka Svētais tēvs vairāk vai mazāk šo cerību pauž savos vēstījumos. Mums svarīgs ir viņa garīgais un fiziskais tuvums, viņa morālā autoritāte, ko atzīstam mēs visi, bet jo īpaši 87 miljoni katoļticīgo, kas sastāda 83% no kopējā iedzīvotāju skaita. Pāvests ir cerības nesējs, sursum corda – siržu pacilātājs, kurš aicina vairs neliet asaras, bet kopā strādāt, lai pārvarētu izaicinājumus – gluži tāpat, kā tas jau ir noticis citos smagos brīžos mūsu zemē.

Meksikas Senāts diskutē par Konstitūcijas 24. punkta maiņu, kas attiecas uz reliģisko brīvību, jo īpaši uz ticības paušanu publiskā un privātā kārtā. Daži preses izdevumi uzskata, ka pāvesta vizīte varētu ietekmēt šīs debates. Kā, jūsuprāt, šīs lietas noris patiesībā?
Man šķiet dabiski, ka daži cilvēki, kas parasti tur aizdomas uz visu, saskata ļaunus nodomus un izdara secinājumus, kuru vienīgais pamats ir šīs pašas aizdomas. Ja vēlamies būt patiesi objektīvi un godīgi, tad ieraudzīsim, ka neviens nespēj diktēt pāvesta ceļojuma plānu, lai to saskaņotu ar citiem notikumiem, kuriem nav nekāda sakara ar viņa pastorālo misiju. Meksikā jau ilgu laiku noris diskusijas par jautājumiem, kas attiecas uz reliģisko brīvību un droši vien tās norisināsies arī nākotnē, jo manuprāt, ir pienācis laiks, lai šo jautājumu padziļinātu, proti, lai iedziļinātos visos aspektos, kas skar reliģisko brīvību un to, kā tā iekļaujas sekulāras valsts rāmjos.

Meksikas vēsture rāda, ka tā spēj stāties pretim izaicinājumiem, problēmām un pārmaiņām. Vai tā notiks, risinot arī šībrīža sasāpējušos jautājumus?
Jā, protams! Runa ir par ārkārtējiem izaicinājumiem. Domāju, ka Meksika, tāpat kā vairākas citas Latīņamerikas zemes, ir pratusi risināt krīzes situācijas, protams, ne jau bez tautas sviedriem un asarām. Mūsu zeme, pateicoties arī autoritatīvu ekonomistu ieguldījumam, ir spējusi novērst, vai ierobežot zaudējumus, ko nes šī krīze. Neraugoties uz krīzi, gan Meksika, gan arī Čīle un citas zemes turpina savu izaugsmi. Taču liela problēma ir organizētā noziedzība. Šai ziņā pastāv viens risinājums: likums, tā piemērošana praksē un ievērošana.

Kas attiecas uz vardarbību Meksikā, ir vērts atgādināt, ka šīs zemes ģeogrāfiskais stāvoklis to ir pārveidojis par noziedzības „koridoru” no dienvidiem uz ziemeļiem. Vai piekrītat šim apgalvojumam?
Tā gluži nav, lai arī šī ir viena no problēmas sastāvdaļām. Nevar būt vieglas attiecības ar ziemeļiem, ja pa vidu pastāv 3000 kilometru garš dzelzs mūris, kas aizšķērso migrācijas plūsmu no Meksikas uz Amerikas Savienotajām Valstīm. No vienas puses, viņiem ir nepieciešams meksikāņu darbaspēks, taču no otras, šādā veidā tiek veicināta nelegāla ieceļošana. Bez tam, neraugoties uz mūri, no ASV puses ieplūst ieroči, ko izmanto organizētās noziedzības grupējumi.

Liela problēma ir narkotikas. Meksikai, kas agrāk bija narkotiku tranzīta zeme, tagad ir jārēķinās ar ASV kontroles mēriem lidostās, muitā, uz robežas. Narkotiku tranzīts nu ir apstādināts, taču narkotikas palikušas Meksikā un kļuvušas par tās problēmu – dažos nozīmīgos valsts reģionos ir vērojams aizvien lielāks narkotiku patēriņš. Šai kontekstā ir radušās arī vietējā līmeņa noziedznieku bandas, kas apmierina pieprasījumu pēc narkotikām, reklutē jaunus bandu locekļus – ne tikai nabadzīgos un mazizglītotos ļaudis, bet arī tādus, kam ir nozīmīgi studiju tituli. Bez tam, ir jāatceras, ka līdz ar narkotiku patēriņu, Meksikā ir pieaugusi arī to ražošana, un tas problēmu sarežģī vēl vairāk. Dažos gadījumos organizēto noziedzību veicina bezdarbs. Visbeidzot, ir jāatgādina par lielo migrācijas vilni no Centrālamerikas zemēm. Tūkstošiem hondurasiešu, salvadoriešu un citu zemju migrantu cenšas sasniegt Amerikas Savienoto Valstu robežu. Taču viņi saskaras ar to pašu problēmu, ar kādu saskaras meksikāņi, proti, robežu pāriet nav iespējams!

Atgriežoties pie pāvesta vizītes, šķiet ļoti nozīmīgi, ka Meksika kopā ar Brazīliju, Kolumbiju, Kubu un Amerikas Savienotajām Valstīm, atkal tiek iekļauta to nedaudzo Amerikas zemju skaitā, kuras ir apmeklējuši pāvesti…
Man šķiet, ka šis fakts ir ļoti nozīmīgs, jo īpaši tāpēc, ka formālās, oficiālās attiecības starp Meksiku un Svēto Krēslu ir jaunas, nesenas. Mūsu attiecības ir nostabilizētas pirms 20 gadiem, 1992. gadā, tāpēc gada beigās atzīmēsim šo nozīmīgo atceri. Veselas piecas reizes esam uzņēmuši pāvestu Jāni Pāvilu II un pirmajās divās viņa apmeklējuma reizēs formālas diplomātiskās attiecības starp Meksiku un Svēto Krēslu vēl nepastāvēja. Bez tam, ir jāpieskaita arī Huana Diego kanonizācija un tagad pāvesta Benedikta XVI vizīte. Manuprāt, Svētā tēva vizīte var piedāvāt daudz materiāla dziļām reliģiskām, socioloģiskām un kultūras rakstura pārdomām par to, ko Meksikai nozīmē katoļticība. Mūsu attiecības ir bijušas ļoti labas un to var pateikt vadoties pēc intensīvas savstarpējas sadarbības abpusējas un starptautiskas intereses jomās.

I. Šteinerte/VR