Svētais abats Antonijs – dzīvnieku debesīgais aizbildnis

Šodien uz Romu bija atceļojuši neparasti „viesi”. Visu dienu iepretim svētā Pētera bazilikai un pāvesta namam uzturējās zirgi, ēzeļi, mūļi, govis, kazas, sivēni, vistas, pīles, truši un cita Dieva radība. Šāds „svētceļojums” uz kristietības galvaspilsētu notiek ne jau pirmo gadu. 17. janvāris ir dzīvnieku debesīgā aizbildņa – svētā Antonija abata diena. Ar to arī izskaidrojami Itālijas fermeru, kā arī pašu Romas iedzīvotāju centieni aizvest savus kūtīs un mājas siltumā audzētos dzīvniekus uz svētvietām, lai tur tie saņemtu Baznīcas svētību.

Rietumu pasaulē pazīstams dzīvnieku aizbildnis ir arī svētais Asīzes Francisks, taču šoreiz, svētā Antonija abata dienā, vairāk pievērsīsimies tieši šim pirmo kristietības gadsimtu svētajam, kurš, kā vēstī vēstures avoti, nodzīvoja ilgu mūžu – no 251. līdz 356. gadam.

Par tuksneša vientuļnieku, svēto Ēģiptes Antoniju, kurš tiek uzskatīts arī par visu mūku tēvu, un tiek godināts gan Rietumu, gan Austrumu Baznīcās un ticīgo kopienās, droši vien ir dzirdēts un lasīts ne mazums. Viens no viņa daudzajiem dzīves aspektiem ir mīlestība uz dzīvniekiem.

Tradīcija vēstī, ka savas tuksneša dzīves laikā, Antonijs esot saticis daudzus dzīvniekus, daži no tiem viņam palīdzējuši arī nepieciešamības gadījumos. Tā piemēram, apmeklējot citu vientuļnieku – svēto Pāvilu, Antonijs tuksnesī esot apmaldījies, taču viņam piesteidzies vilks, lai izvestu uz pareizā ceļa. Gan Antonijam, gan Pāvilam barību esot piegādājis kāds uzticīgs krauklis. Vienreiz, atnākot ciemos pie Pāvila uz viņa alu, Antonijs savu draugu atradis jau mirušu. Tai brīdī tuksnesī parādījies lauva, kurš ar ķepām smiltīs palīdzējis izrakt kapu, lai Antonijs Pāvilu varētu apbedīt.

Tēlotājmākslā, ikonogrāfijā, baznīcu logu vitrāžās svētais abats Antonijs dažviet tiek attēlots kā vecs, sirms, uz spieķa atbalstījies vīrs ar sivēnu pie kājām. Tiesa, par viņa „sadarbību” ar cūkām nekādi apraksti nav rodami, taču ir droši zināms, ka Antonijs dažiem sirdzējiem palīdzējis izdziedēt ādas slimības. Tā kā senatnē cūku tauki tikuši izmantoti, lai novērstu niezi un ādas iekaisumu, Antonijam tiek piedēvēta arī aizbildniecība pār cūkām. Lūk, pavisam vienkāršs izskaidrojums mākslinieku idejai attēlot svēto Antoniju sivēna, vai pat vairāku sivēnu kompānijā.

Arī šodien, uz Romu atvesto dzīvnieku vidū, varēja pamanīt četrus nelielus, melnus sivēntiņus, kas, vēsuma un droši vien arī neierastās atmosfēras un nemitīgās cilvēku klātbūtnes izraisīto baiļu vadīti, bija cieši saspiedušies kopā un manāmi trīsēja vienā no nelielā paviljona kaktiņiem.

Katrā ziņā, svētais abats Antonijs mūs māca pateikties Dievam par dzīvniekiem, ko Viņš radījis mums apkārt, mīlēt šos dzīvniekus un par tiem rūpēties!

I. Šteinerte