Kard. Dž. Ravazi salīdzina senēģiptiešu un jūdu-kristiešu teoloģisko skatījumu

"Kardināls, sfinksas un vaboles". Šis nav necieņas izrādījums, vai arī kādas ezotēriskas apvienības nosaukums. Šais trijos vārdos itāļu žurnālisti īsumā raksturo tikšanos pasaulslavenajā Turīnas muzejā, kurā glabājas pastāvīga Ēģiptes senlietu ekspozīcija. Muzeja darbinieki gada nogalē bija sarīkojuši senajā Ēģiptē iecienītā nemirstīgās dvēseles simbola Vaboles, jeb Skarabeja svētkus, un uz tiem uzaicinājuši arī Pontifikālās kultūras padomes prezidentu, kardinālu Džanfranko Ravazi.

Kardināls bija sagatavojis lekciju, kurā aplūkoja dažus senēģiptiešu mītus un dievības, tādas kā Ptahs un Atons, kurām tika piedēvēta pasaules un cilvēku radīšana. Neraugoties uz plašo dažādu dievību skaitu, būtībā senie ēģiptieši ticēja vienam avotam, no kura izriet šīs daudzās dievības, jeb viena dieva dažādās manifestācijas. Faraonu vidū ar savu „monoteisko” skatījumu īpaši izcēlās trīspadsmit gadsimtus pirms Kristus valdījušais Akhenatons, kurš pielūdza vienīgi Saules dievu Atonu. Šo viena Dieva vīziju kardināls Ravazi salīdzināja ar jūdu-kristiešu vīziju. Pēc tam, atsaucoties uz dažiem Turīnas Ēģiptiešu muzejā izstādītajiem papirusiem, viņš pakavējās pie tematikas par erosu, mīlestību un aizraušanos. Kardināls atzīmēja, ka no senatnes līdz pat mūsu dienām cilvēkos ir klātesoša instinktivitāte un tiekšanās pēc efimērām izjūtām, taču tām nav nekā kopēja ar to erosu, ko savos mākslas darbos attēlojuši senie ēģiptieši, vai ar to mīlestību, kas tiek apdziedāta Vecās Derības Dziesmu Dziesmā. Vēl mazāk – ar to visaugstāko mīlestības formu, ko mums dāvā Jēzus Kristus.

Līdzās šiem tematiem, Turīnas Ēģiptiešu muzeja viesis aplūkoja arī sāpju, ciešanu un nāves problemātiku. Šai sakarā īpaši interesants ir seno ēģiptiešu papiruss, kas tiek klasificēts kā „Berlīnes papiruss 3024”, un kurā ir aprakstīts pašnāvnieka dialogs ar savu dvēseli. Šo dialogu Ravazi salīdzināja ar Ījaba ciešanām.

Cilvēka centienos atklāt patiesību par savu Radītāju, var vilkt vēl daudzas, jo daudzas jūdu un kristīgās pasaules paralēles ar tālo senatni. Kardināls Ravazi pieminēja arī to kontinuitātes un attīstības līniju, kas izriet no senēģiptiešu dievības Maat. Saskaņā ar Ēģiptes pirmiedzīvotāju ticību, Maat ir kosmiskās kārtības valdniece un simbolizē patiesību. Vecajā Derībā pasaules radīšana tiek attēlota kā Dieva gudrības darbs, savukārt Jaunajā Derībā, konkrēti evaņģēlista Jāņa prologā lasām par to, ka „iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva un Dievs bija Vārds… No Viņa viss radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas radīts” (Jņ 1, 1, 3).

Atgādināsim, ka muzejā Turīnā, tūlīt pēc Kairas Ēģiptiešu muzeja, glabājas otrā nozīmīgākā senās Ēģiptes kultūrvērtību kolekcija pasaulē. Muzeja darbinieki sadarbojas ar daudziem citiem, tai skaitā arī ar Vatikāna muzejiem, kuros atrodas atsevišķa senās Ēģiptes priekšmetu sekcija.

I. Šteinerte/VR