Rozario Livatino – paraugs juristiem un visiem kristīgajiem lajiem

Šī gada 21. septembrī Sicīlijā, Agridžento diecēzē, atklāts Rozario Livatino beatifikācijas process. Pirms 20 gadiem viņš mira no mafijas rokas. Rozario bija gados jauns tiesnesis, kurš savu dzīvi saskaņoja ar kristīgās ticības principiem. Viņš bija kluss un pazemīgs, netiecās pēc cilvēku uzslavām un savu veikumu neuzskatīja par varonību. Viņš vienkārši pildīja savus profesionālos pienākumus saskaņā ar sirdsapziņu. Livatino lika triumfēt taisnībai, piemērojot likuma spēku – tātad, darīja tieši to, kas ir jādara katram tiesnesim. Pēc viņa nāves atrastajā dienasgrāmatā var izlasīt šādu ierakstu: „Lai Dievs mani pavada un palīdz ievērot zvērestu, kā arī sekot tam, ko prasa manu vecāku dotā izglītība”.

Rozario Livatino vecāki – vienkārši sicīlieši, kas ir nesuši personīgos upurus, lai izglītotu savu dēlu, jau no agras bērnības audzināja viņu kristīgā garā. Vēlāk, kad Rozario ar izcilību bija beidzis Palermo universitāti, ģimenē ieliktais ticības spēks palīdzēja pildīt profesionālos pienākumus neatrauti no personīgās pārliecības. Tiesnesi vadīja apziņa, ka visur – arī darbā, viņam vienmēr klātesošs ir Dievs, kas aicina rīkoties saskaņā ar savu plānu. Panākot taisnību tiesā, Livatino apzinājās, ka viņš pakļauj sevi riskam, taču nepakļāvās nekādai ārējai ietekmei, lai cik spēcīga tā arī būtu.

Pāvests Jānis Pāvils II, 1993. gadā apmeklējot Agridžento, runāja par Rozario Livatino kā par „patiesības mocekli un netiešā veidā, arī par ticības mocekli”. Teoloģiski un kanoniski, kristīgie mocekļi ir tie, kas atdod dzīvību par ticību. Interesanti, ka sicīliešu bīskapi un teologi, jo īpaši Kataldo Naro, ir attīstījuši „civilās moceklības” jēdzienu, kas nozīmē „nomirt cilvēka cienīgas sabiedrības dēļ”. Šis jēdziens vedina uz pārdomām par kristietības un Baznīcas būtību, par kristīgo laju atbildību un cieņu. Laji ne mazāk kā priesteri, ir aicināti darboties sevis un līdzcilvēku svētdarīšanā. Taču dzīvot saskaņā ar Kalna svētībām un piemērot tās pretrunu plosītajā sabiedrībā, ne vienmēr izrādās viegli, jo īpaši tur, kur konflikts starp labo un ļauno ir visgrūtāk pārvarams. Tas attiecas arī uz teritorijām, kuras cieš no organizētās noziedzības.

Taču, neraugoties uz to, ka tiesnesi Rozario Livatino nogalināja mafija, patiesībā viņš to uzvarēja – uzvarēja ar kristīgās, cilvēciskās un civilās liecības palīdzību. Pakļaujot sevi nāvei, viņš apliecināja, ka pastāv cits dzīves veids.

Rozario Livatino dzīvi vadīja ticība – ticība Dievam, likuma spēkam, taisnībai. Lai arī tiesnesis nodzīvoja tikai 37 gadus, viņš bija paspējis iegūt garīgu un cilvēcisku briedumu, kas sekmēja izvēli darboties taisnīgākas sabiedrības labā. Šis kristīgais lajs prata apvienot profesionālo pienākumu izpildi ar savu reliģisko kredo un savām vērtībām. Uz Dieva aicinājumu viņš spēja atbildēt ne tikai ticības, bet arī cilvēciskajā, pilsoniskajā un sociālajā līmenī. Rozario Livatino dzīves un darbības integritāte var kalpot par paraugu ne tikai juristiem, bet visiem, kas jūtas aicināti saskaņot savu kristīgo pārliecību ar ikdienā veicamo darbu.

I. Šteinerte/La Civilta’ Cattolica, Jesus