Pirmā Ziemassvētku "silīte" Grečo

Tuvojas Ziemassvētki un dievnamos drīz atkal ieraudzīsim Svētās nakts brīnuma atveidojumu – „Betlēmi”, jeb „Kristus silīti”. Vārds „silīte”, aprakstot Jēzus dzimšanu, pirmoreiz parādās Lūkas un Mateja Evaņģēlijos. Senākie „silītes” attēlojumi mākslā ir saglabājušies no III gadsimta un tos var aplūkot uz svētās Agneses, Pētera un Marcelīna, kā arī Domicillas katakombu sienām Romā.

V gadsimtā Jēzus dzimšanas aina jau kļuva par iecienītu sakrālās mākslas tematu. No tā laika ir saglabājies ziloņkaulā darināts piecu daļu diptihs Milānas katedrālē, mozaīkas Palermo Palatīna kapelā, Svētās Marijas baptistērijā Venēcijā, kā arī Santa Maria Maggiore un Trasteveres Svētās Marijas bazilikās Romā. Šais darbos, kuros var saskatīt Austrumu mākslas ietekmi, par tēlojuma vidi kalpo ala, kas Palestīnā tika izmantota, lai dotu patvērumu dzīvniekiem. Alas augšējos stūros redzami eņģeļi, savukārt Marija un Jāzeps pielūgsmes pilnā attieksmē ir noliekušies pār Jēzu. Jēzus ir visu figūru centrā.

Gadsimtu gaitā Kristus dzimšanas notikums ir kļuvis par iedvesmas avotu neskaitāmiem māksliniekiem, kuri to sāka attēlot freskās, gleznās, keramikas veidojumos, vitrāžās un visdažādākā veida skulptūrās. Betlēmes ainu vēlējušies attēlot gan Džoto, Filippino Lippi, Perudžino, Dīrers, gan Rembrands, Muriljo un Rubenss, gan arī daudzi vēlāko laiku mākslinieki.

Taču par Betlēmes, kādu to redzam joprojām, prototipu, kļuva svētā Asīzes Franciska īstenotais Kristus dzimšanas atveidojums dabā ar dzīviem tēliem – ganiņiem, zemniekiem, mūkiem un dižciltīgajiem. Skatu papildināja arī vairāki dzīvnieki. Franciska ideja tika īstenota 1223. gada Ziemassvētkos Grečo ciematā. Vēlāk šo notikumu vienā no Asīzes augšējās bazilikas freskām attēloja Džoto. Betlēmes skata „atdzīvināšanā” svētajam Franciskam palīdzēja vietējie Grečo iedzīvotāji, kurus bija pārņēmis liels entuziasms, atdarinot mistisko Jēzus dzimšanas notikumu. Tā, ar pāvesta Honorija III atļauju, tālajā 1223. gada Ziemassvētku naktī tika izveidota pirmā dzīvā Betlēme pasaulē.

Pateicoties Toma no Čelano un svētā Bonaventūras hronikām, ir zināmi arī šī neparastā iestudējuma „aktieri” – svētais Francisks, kurš Grečo ciematu bija sasniedzis jau 1208. gadā, savos klejojumos pa Grečo kalnu. Šeit viņš satika vietējo pārvaldnieku Džovanni Velitu – grāfu Čelano un Berardi pēcteci. Ar šo vīru Asīzes nabags nodibināja ciešas draudzības saiknes. 1223. gadā, neraugoties uz savu jau ievērojamo vecumu, Džovanni Velita pāri Grečo kalniem devās apmeklēt svēto Francisku, lai pierunātu viņu pārcelties uz ciematu. Pie Kolombo strauta svētais izklāstīja atnācējam savu domu par Betlēmes noslēpuma atdarināšanu Grečo ciematā. Tā, Džovanni Velita pats kļuva par vienu no „silītes” personāžiem. Viņa sieva Altikama – dižciltīgā Stronkones pārvaldnieka Gvido Kastelli meita, personīgi uzņēmās pagatavot Jēzus Bērniņa figūru. Eņģeļus izrādē tēloja Velitas sargi un kalpi, kuri pirms tam apceļoja visu ieleju, lai iedzīvotājus sapulcinātu uz Ziemassvētkiem Grečo.

Izrādē piedalījās arī visi Džovanni Velitas nama dižciltīgie, bet svētā Asīzes nabaga sekotāji – brāļi Leons, Rudžino un Andželo iejutās paši savā – mūku lomā. Visbeidzot, par dzīvās Betlēmes dalībniekiem kļuva arī tie, kas ieradās no ielejas, līdzi nesot sveces un dažādus gaismekļus, lai apgaismotu īpašo nakti. Svētā Franciska dievbijības pamudināti, visi lūdzās un dziedāja Ziemassvētku dziesmas.

Vietā, kur notika pirmais dzīvās Betlēmes atveidojums, vēlāk tika uzcelta svētnīca, kas saucas „Grečo silīte”. Kopš 1973. gada, pēc priestera Valerio Kasponi ierosmes, šeit atkal tiek turpināta dzīvās Betlēmes tradīcija. Šodien uzvedumā piedalās ap 100 cilvēku. Izrāde notiek katru gadu 24. un 26. decembrī, un 6. janvārī. Tā sastāv no četrām daļām – pirmā saucas „Svētais Francisks savā kapelā”, kas vēstī par svētā ierašanos Grečo kalnos, kur viņš uzceļ savu patvērumu, jeb nelielu kapelu, ko itāļi ir nosaukuši par „kapellettu”.

Otrajā daļā ar nosaukumu „Lāpas mešana”, aktieris atveido svēto Francisku ierodamies Grečo ciematā, kur pēc vietējo iedzīvotāju neatlaidīga lūguma, viņš nolemj apmesties uz dzīvi. Lai izvēlētos vietu, kur celt mājokli, Francisks pamudina kādu zēnu mest degošu lāpu. Vietā, kur lāpa nokrīt, Francisks uzceļ sev vienkāršu apmetni. Šodien šai vietā atrodas franciskāņu svētnīca.

Trešajā uzveduma daļā „Džovanni Velita pie Kolombo strauta”, svētais Francisks tiekas ar Grečo pārvaldnieku Velitu, kurš pāri kalniem atnācis pie viņa ciemos. Francisks, kurš tobrīd raksta sava ordeņa Regulu, izklāsta pārvaldniekam savu ieceri par Ziemassvētku dzīvo atveidojumu un aicina viņu palīdzēt šīs ieceres tapšanā.

Ceturtajā un noslēdzošajā izrādes daļā tiek atveidota 1223. gada Svētās nakts atmosfēra. Kulminācija notiek brīdī, kad svētais Francisks klātesošajiem Grečo ļaudīm rāda Bērniņu Jēzu. Leģenda vēstī, ka Jēzus attēls svētā Franciska rokās esot atdzīvojies un svētījis tautu.

I. Šteinerte/pēc Internet materiāliem