Pāvesta vēstījums 45. Pasaules miera dienā. Baznīca uz jauniešiem raugās ar cerību

16. decembrī publicēts pāvesta vēstījums 45. Pasaules miera dienā, kas tiks atzīmēta 2012. gada 1. janvārī. Benedikts XVI norāda uz audzināšanas taisnīgumam un mieram svarīgo nozīmi. Aizejošais gads daudziem nesis smagu vilšanos sakarā ar globālo krīzi, kas nospiež sabiedrību un darba pasauli, atzīst pāvests. Viņš skaidro, ka ekonomiskā krīze pirmām kārtām ir kultūras un antropoloģijas krīzes sekas. Mums šķiet, ka šodiena ietīta tumsas plīvurā, kas neļauj ieraudzīt dienas gaismu. Taču sirds tumsībā cilvēks joprojām gaida rītausmu, par ko lasām 130. psalmā. Gaidīšana ir īpaši izteikta jauno cilvēku dzīvē. Tāpēc pāvests domā par jauniešiem, no kuriem ir atkarīga sabiedrības nākotne. Svētais tēvs pauž pārliecību, ka jauniešu dedzība un ilgas pēc ideāliem dāvās pasaulei jaunu cerību.

Pāvests vēršas pie vecākiem, ģimenēm, skolotājiem un visiem, kam uzticēta atbildība par reliģijas, politisko, kultūras un sociālo komunikāciju jomu. Veltīt uzmanību jauniešiem, uzklausot viņu vajadzības un novērtējot sniegumu, ir visas sabiedrības pienākums. Tāpēc ir nepieciešams ieaudzināt jauniešos kristīgās vērtības, modināt viņos vēlmi kalpot labajam, raksta Svētais tēvs. Nemieri, par ko liecina daudzas un plašas demonstrācijas dažādos pasaules reģionos, skaidri norāda, ka tautas vēlas raudzīties uz nākotni ar pamatotu cerību. Jaunieši grib iegūt izglītību, nodibināt ģimeni un ar savu darbu ietekmēt politisko un kultūras pasauli, veidojot taisnīgāku sabiedrību.

Vēstījumā Pasaules miera dienā tiek uzsvērta atbildība par audzināšanu. Pāvests skaidro, ka audzināšana ir viens fascinējošākajiem un grūtākajiem dzīves uzdevumiem. Latīņu vārds educare nozīmē palīdzēt iziet no sevis, lai vestu uz pilnību, kas veicina personas attīstību. Šis process īstenojas, patiecoties pieaugušā un jaunā cilvēka brīvību mijiedarbībai. Tas pieprasa atbildību gan no audzēkņa, gan audzinātāja puses. Tāpēc šodien vairāk nekā jebkad agrāk vajadzīgi autentiski liecinieki nevis regulu un informācijas distributori, – lasām vēstījumā.

Kur notiek audzināšana taisnīgumam un mieram? – jautā pāvests. Pirmām kārtām ģimenē, jo vecāki ir pirmie bērna audzinātāji. Ģimene ir sabiedrības pamatšūniņa. Tā ir pirmā skola, kurā bērns iepazīstas ar vērtībām. Benedikts XVI atzīst, ka dzīvojam laikā, kad ne tikai ģimene, bet arī dzīvība ir nopietni apdraudēta. Nespēja saistīt darba un ģimenes pienākumus, nemiers par nākotni, stresainais dzīves ritms un migrācija rada situāciju, kurā ir grūti nodrošināt bērniem vienu no lielākajiem labumiem: vecāku pastāvīgu klātbūtni.

Vēstījumā pāvests norāda uz audzināšanas institūciju atbildību personas integrālās attīstības veicināšanā. Svētais tēvs vēršas ar aicinājumu pie politiskajiem līderiem sniegt konkrētu palīdzību ģimenēm un izglītības iestādēm. Viņš norāda arī uz sociālo komunikāciju lielo nozīmi audzināšanas darbā. Šodien plašsaziņas līdzekļi ne tikai informē, bet arī veido sabiedrību. Tie spēcīgi ietekmē arī audzināšanas procesu. Cilvēka sirds ilgojas pēc Dieva. Viņš vēlas atklāt dzīves jēgu, personas cieņu un neskaramību. Stiprinot saikni ar Dievu, cilvēks sāk apzināties patiesās brīvības nozīmi. Tas, kurš tiecas visu izlemt pats, kurš domā, ka nav atkarīgs ne no viena un var darīt visu, kas ienāk prātā, zaudē savu brīvību. Cilvēks ir sabiedriska būtne. Viņš veido attiecības ar citiem, bet pirmām kārtām ar Dievu. Attālinoties no Dieva, mēs nekad neiegūsim patieso brīvību – skaidro pāvests.

Brīvība ir vērtīga un reizē trausla dāvana, ko var arī nepareizi izprast un izmantot – raksta Benedikts XVI. Viņš atzīst, ka audzināšanas darbā viens no lielākajiem šķēršļiem ir sabiedrībā un kultūrā valdošais relatīvisms. Bez patiesības gaismas cilvēks sāk šaubīties par savas dzīves un attiecību ar Dievu nozīmi. Esam aicināti atklāt patiesību par sevi, par ļauno un labo. Cilvēka sirdī ierakstītais dabiskais morāles likums aicina mīlēt un darīt labu.

Pāvests norāda uz audzināšanas taisnīgumam un mieram nozīmi. Nedrīkst ignorēt faktu, ka dažādas kultūras tendences mēģina atraut taisnīgumu no tā transcendentālajām saknēm, atšķirt mīlestību no solidaritātes. Citējot encikliku Caritas in veritate, Benedikts XVI raksta: „Ja cilvēka darbošanās šajā pasaulē ir mīlestības iedvesmota un balstīta, tā palīdz celt to universālo Dieva pilsētu, uz kuru virzās visa cilvēces vēsture.”

Skaidrojot miera nozīmi, pāvests atgādina, ka tas nav kara trūkums, bet gan Dieva dāvana. Mēs, kristieši, ticam, ka Kristus ir mūsu patiesais miers. Nav iespējams nest mieru pasaulē bez mīlestības, līdzjūtības un solidaritātes. Benedikts XVI aicina jauniešus meklēt un satikt Kristu, kas ir patiesība un miers. Vēstījums Pasaules miera dienā datēts ar šī gada 8. decembri.

S. Krivteža / VR