Pāvests tiekas ar zinātniekiem – cilmes šūnu pētniekiem
„Pieaugušās cilmes šūnas. Zinātne un tās attiecības ar cilvēka un kultūras nākotni”
– šāds temats bija izvēlēts starptautiskajai konferencei, kas Romā bija sarīkota pēc
Pontifikālās Kultūras padomes ierosinājuma. Sestdien konferences dalībnieki tikās
ar pāvestu Benediktu XVI.
Pāvests atzina, ka zinātniskie pētījumi dod vienreizēju
iespēju iepazīt brīnumaino universu, dabas sarežģītos mehānismus un dzīvības, tai
skaitā cilvēka dzīvības, skaistumu. Bet tā kā cilvēciskās būtnes ir apveltītas ar
nemirstīgu dvēseli un ir radītas pēc Dieva attēla un līdzības, pastāv tādas cilvēciskās
eksistences dimensijas, kuras atrodas aiz tām robežām, līdz kurām stiepjas dabaszinātņu
kompetence. Ja šīs robežas tiek pārkāptas, pastāv nopietns risks, ka cilvēka dzīvības
vienreizējā cieņa un neaizskaramība tiek pakļautas tīri utilitāriem apsvērumiem. Taču,
ja šīs robežas tiek ievērotas, zinātne var sniegt patiesi ievērojamu devumu cilvēka
cieņas veicināšanā un aizsardzībā. Pāvests piebilda, ka cilvēks, būdams zinātnisko
pētījumu subjekts, dažreiz savā bioloģiskajā dabā var kļūt par šo pētījumu objektu.
Tomēr, viņa transcendentā cieņa viņam vienmēr ļauj palikt zinātnisko pētījumu galējam
labumu guvējam. Viņu nekad nedrīkst pārvērst par instrumentu.
Šai ziņā iespējamie
labumi, ko dod pieaugušo cilmes šūnu pētījumi, ir vērā ņemami, jo tas paver iespējas
ārstēt hroniskas progresējošas slimības, atjaunojot slimos audus, un atgriezt tiem
pašatjaunošanās spēju. Svētais tēvs atzina, ka jauninājumi, ko sola šādas terapijas,
var palīdzēt spert nozīmīgu attīstības soli medicīnas zinātnē, nesot cerību personām,
kas cieš, kā arī viņu ģimenes locekļiem. Tāpēc Baznīca nešaubīgi atbalsta tos, kas
ir iesaistīti šādos pētījumos, vienmēr rūpējoties, lai tiktu saglabāta cilvēka integritāte
un kopējais sabiedrības labums.
Pragmatiskā mentalitāte, kas ietekmē lēmumu
pieņemšanu mūsdienu pasaulē, ir pārāk gatava piemērot jebkurus līdzekļus, lai tikai
sasniegtu vēlamo rezultātu, neraugoties uz šādas domāšanas smagajām sekām. Zinātnieki
un šādas politikas atbalstītāji ir gatavi atstumt jebkādus ētiskas dabas iebildumus.
Benedikts XVI norādīja, ka tie, kas aizstāv embriju cilmes šūnu izpēti, cerot sasniegt
šādu rezultātu, izdara smagu kļūdu, jo viņi aizskar katra cilvēka tiesības uz dzīvību,
sākot no ieņemšanas līdz dabiskai nāvei. Pat vienas cilvēka dzīvības iznīcināšana
nevar tikt attaisnota tā labuma dēļ, ko iespējams, var gūt cits cilvēks. Taču šāda
problēma nepastāv tai gadījumā, ja šūnas tiek ņemtas no pieauguša organisma, no nabassaites
asinīm cilvēka piedzimšanas brīdī un no augļa, kas ir miris dabisku apstākļu dēļ.
Pāvests
uzsvēra: „No iepriekšminētā izriet, ka dialogs starp zinātni un ētiku ir ļoti svarīgs,
lai medicīnas attīstība nenotiktu uz cilvēka dzīvības rēķina. Baznīca atbalsta šādu
dialogu, palīdzot veidot sirdsapziņu saskaņā ar atklāto patiesību. Tā necenšas aizšķērsot
zinātnisko progresu, bet virzīt to pareizā gultnē, kas nes augļus un labumu cilvēcei.
Baznīca rūpējas ne vien par vēl nedzimušajiem bērniem, bet arī par tiem, kuriem nav
pieejama medicīniskā aprūpe. Slimība nerespektē nevienu, un taisnība prasa, lai zinātniskie
sasniegumi būtu pieejami visiem, neraugoties uz viņu materiālajiem līdzekļiem.”
Visbeidzot,
pastāv sociālas, ekonomiskas un politiskas dabas jautājumi, kuri ir jārisina, lai
medicīniskie sasniegumi atbilstu taisnīgai un vienlīdzīgai veselības aprūpei. Šeit
Baznīca ir gatava sniegt konkrētu palīdzību ar savu apustulātu sanitārās aprūpes jomā
dažādās pasaules valstīs, kas ir vērsts, pirmkārt, uz nabadzīgo aprūpi.
Benedikts
XVI novēlēja zinātnieku darbu Marijas – Salus Infirmorum, jeb Slimnieku Patvēruma
aizbildniecībai, un deva tiem savu svētību.